Nav iespējams noteikt vienu personu, kas radīja disko virzienu vai citus popmūzikas fenomenus. Šis mūzikas stils sāka attīstīties 70.gadu sākumā Ņūjorkas pagrīdes naktsklubos, kur dīdžeji sāka atskaņot ierakstītu mūziku. Dīdžeji miksēja fanku, soulu un R&B, un publikai patika dejot šīs mūzikas pavadībā. Ātrā ritma mūzika ātri kļuva populāra un izplatījās ne tikai citās ASV pilsētās, bet arī Eiropā. Diskomūzika uzplauka 70.gadu vidū, bet zaudēja savu popularitāti desmitgades beigās.
Šķiet, ka disko panākumu atslēga ir dziesmu garums. Tipiskas radiodziesmas garums ir 3 minūtes. Naktsklubu dīdžeji ievēroja, ka lieliska dziesma spēj noturēt publiku deju zālē un tāpēc vēlējās to padarīt garāku. Viņi ievadīja katru dziesmu, īpašā manierē stāstot par dziesmu, par izpildītājiem, jokojot un pat piedziedot. Klubos mūziku atskaņoja tikai no skaņuplatēm, kas klubu īpašniekiem bija daudz lētāk. Dīdžeja funkcija bija radīt noskaņojumu un apmierināt apmeklētāju vēlmes mūziķu vietā.
70.gadu vidū parādījās mūzika, kas bija radīta speciāli diskotēkām. Tas ir pirmais mūzikas stils, kas jau no paša sākuma radās tīra aprēķina dēļ. Mārketinga intereses šeit nepārprotami tika vērtētas augstāk par muzikālajiem un estētiskajiem apsvērumiem. Pirmajā plānā izvirzījās producents un tehnoloģija. Kā iedarbības galvenais līdzeklis tika izvēlēta primitīva mehāniskā ritma pulsācija. Vokālistu pavadījums- diezgan primitīvs, to veidoja divas vai trīs harmonizētas melodiskās frāzes, kas nemitīgi atkārtojas. Pavadījumam izmantoti programmējamie sintezatori, kas imitē īsto instrumentu skanējumu. Tekstu saturs bija līdz absurdam vienkāršots un atbilda diskomūzikas kopējam uzdevumam- stimulēt dzīvesprieku un spriedzi.
…
