Dilemmas Latvijas vēsturē: holokausts

Vācieši iecēla vietējo geto administrāciju un kārtības uzturēšanai – nedaudz ebreju kārtībnieku. Kad 25.oktobrī geto kļuva par slēgtu vietu, ap 30 000 cilvēku tika ievietoti 12 kvartālu teritorijā, kura atradās daži pārtikas izsniegšanas punkti un viena slimnīca. Katru dienu „darba” ebrejus izveda no geto latviešu policijas pavadībā. Vakarā, atgriežoties no darba, viņi reizēm slepus ienesa pārtiku, jo geto tās bija nepietiekami. Rīgas oberbirģermeistara vācieša Hugo Virtoka virsvaldībā grūtā un nežēlības pilnā dzīve geto turpinājās tikai līdz 30.novembrim, kad notika pirmā ebreju masveida slepkavošana Rumbulā. Pēc tam geto tika sadalīts divās daļās. Vienā atradās no Vācijas ievestie ebreji, bet otrā – dzīvi palikušie Latvijas ebreji. Geto strauji tukšojās sakarā ar nogalināšanu un pārvešanu uz citām nometnēm, līdz visbeidzot 1943.gada novembrī geto tika likvidēts.
Tikai divās dienās – 30.novembrī un 8. decembrī – Rumbulas akcijā tika nošautu aptuveni 25 000 ebreju. Simtiem cilvēku nošāva uz ielām, un tūkstošiem sieviešu, bērnu un gados vecu cilvēku latviešu pavadībā dzina uz Rumbulu. Upurus piespieda atstāt malā drēbes un personīgās mantas un tad dzina uz bedrēm. [1, 84-85]
Ir uzcelts piemineklis upuriem, bet šķiet, ka tikai nedaudzi no šīs vietas apmeklētājiem izprot Rumbulas traģēdiju.
Būtu ļoti labi, ja varētu no svešvārdu vārdnīcas un vēstures grāmatām izsvītrot vārdus kā holokausts un genocīds. Abi šie vārdi ir nodarījuši cilvēcei miljonos mērāmu zaudējumu – nevainīgus cilvēkus, bet pasaule novērsās no šiem cilvēkiem un neizdarīja neko, lai viņiem palīdzētu.
…