Mēs piedzimstam savās tiesībās vienlīdzīgi. Vienīgā atšķirība – katrs savā ģimenē, savā dienā un laikā. Mums visiem ir vienādas tiesības dzīvot, izvirzīt un sasniegt savus mērķus, mīlēt un būt mīlētiem. Mums katram vajag sabiedrību, jo tikai tajā mēs kļūstam par to, par ko vēlamies būt. Arī sabiedrībai mūs vajag, jo katrs mēs veidojam gan savu pasauli, gan sabiedrību. Savu dzīvi cenšamies veidot tādu, kādu vēlamies dzīvot, bet nenojaušam, kas būs noteicējs pār to – liktenis, mēs paši vai vēl kāds cits.
Cilvēka dzīvi varētu pielīdzināt daudzšķautņainam kristālam, kuram katra šķautne ir savādāka. Katrai šķautnei ir sava krāsa, smarža un pat garša. Mēs nevaram zināt, kas mūs sagaida nākotnē. Nākotne ir noslēpums, bet cilvēkam ir atļauts zināt tikai tagadni un pagātni.
Daudzas lietas mūsu dzīvē ietekmē arī līdzcilvēki. Cilvēkam ir jābūt ļoti stipram, lai spētu aizstāvēt savas intereses un nepadotos citu negatīvajai ietekmei. Ne velti mēdz teikt, ka izdzīvos stiprākie – tie, kas nepadosies, kas uz problēmām centīsies raudzīties „no malas”. Taču tas, ka problēmas cilvēku neuztrauc, vēl nenozīmē to, ka viņš tās necenšas risināt. Lielākoties cenšas, jo kuram gan patīk problēmas!…