Šī būtu pavisam parasta diena, tikai tad, ja kaut kas man neliktos pavisam savāds. Ejot uz skolu, man acu priekšā parādījās visvisādas vīzijas: it kā es ar draugiem esam sagūstīti pie kādiem ļauniem cilvēkiem un it kā es ar Lailu, Rihardu un Jāni un vēl kādu svešu cilvēku skatām kādu grāmatu. Es redzēju, ka mēs ar draugiem meklējam kaut ko ļoti dziļā alā. Es šīs vīzijas vispār nesapratu. Es nezināju ko viņas man rāda, ko vēsta, bet visu laiku par viņām domāju, ikkatrā stundā, ikkatrā starpbrīdī, bet tāpat viņas nesapratu. Par šīm vīzijām es nekā arī neteicu saviem draugiem, lai viņi mani neuzskata par traku. Es vien zināju, ka viņas man ir jāuztver nopietni un nedrīkstu viņas aizmirst.
Pēc skolas es ar Rihardu, Jāni un Lailu nolēmām pastaigāties pa pilsētu. Ejot uz tuvāko lielveikalu, izvēlējāmies iet pa taisnāko ceļu garām rūpnīcām un vecām ēkām. Ejot Rihards ieraudzīja ļoti savādu rūpnīcu un ierosināja to apskatīt. Viņa atradās netālu no pilsētas robežas beigām. Tas bija ļoti savādi, jo šīs visas rūpnīcas mēs visi zinājām, bet šo gan ne. Šajā rūpnīcā mēs bijām pirmo reizi un nekā nezinājām par šo vietu.
Rūpnīca bija ļoti liela un savāda, tāda kā spokaina un izlikās ļoti veca. Mēs iegājām dziļāk un ieraudzījām, ka te viss ir izdemolēts un izārdīts. Šeit mētājās daudz stikla un betona gabalu. Jānis ieraudzīja, ka pašā vidū atrādās liela bedre. Bedre nebija dziļa. Apmēram tikai metru. Tur bija ala. Nolēmām tajā iekāpt, lai pārbaudītu kur ved šī ala. Mēs gājām ļoti tālu. Ala bija jocīga. Jo tālāk mēs gājām, jo tā kļuva arvien lielāka. Alas sienas un griesti bija ļoti gludi. Likās, ka kāds te bijis un visu alu noslīpējis ar smilšpapīru.
Ejot es atcerējos vienu no vīzijām un sapratu, ka tā piepildās. Es ļoti uztraucos, bet nevienam joprojām neteicu, un gāju tālāk līdzi draugiem. Pašā alas beigās atradās liela lāde vai vismaz tamlīdzīgs, jo lāde bija dziļi ierakta alas sienā un varēja redzēt tikai mazu daļu. Mēs pa visiem centāmies lādi izvilkt vai kaut cik viņu izkustināt. Mums tas neizdevās. Pēc tam Laila pateica, lai ejam visi prom. Un tā mēs visi darījām. Es teicu, lai neviens nevienam par mūsu atradumu nekā nesaka pat vecākiem, citādi būs ļoti slikti. Mēs rīt varēsim paņemt lāpstas un atrakt mūsu atradumu. Visi nolēmām cikos rīt satiksimies un gājām mājās. Kad aizgāju mājās, jutos ļoti jocīgi. Sapratu, ka šodien piepildījās viena no manām vīzijām. Nodomāju, ka viss labāk noskaidrosies, kad rīt atraksim atradumu un apskatīsimies, kas tas ir un, kas tur ir iekšā.
…
