Manai omei arī nācās doties uz Sibīriju Maskas rajonā, tad, kad bija tikai 8 mēnešus veca, par tiem laikiem viņai patīk stāstīt, tāpat kā patika klausīties, kad viņai mamma 9 gadus stāstīja par Latviju, par mājām, par savādāku dzīvi. Viņa nenoliedz, ka bija arī iepazinusi cilvēkus tur, un, ka dzīvesveidam bija pieradusi. Toties, kad paprasīju viņas mammai par Sibīrijā pieredzēto – labu atmiņu teju nemaz nebija. Viņa tos gadus nevēlējās atcerēties, jo viņai kā mātei esot ļoti sāpējis, ka nevar sniegt bērniem visu, ko tie būtu pelnījuši. Ar asarām acīs vecvecmamma stāstīja, ka pat īsti nezinot kādēļ tika izvesta un ka tas esot bijis liels pārsteigums, šķietami, ka tomēr zemes platību dēļ, kas viņai piederējusi, jo neko noziegusies viņa nebija. Pirmos omes dzīves gadus vecvecmamma ļoti baidījusies par omes dzīvību, jo ārsti teikuši, ka ar abpusējo plaušu karsoni un badu, ko cieta, ome varot neizdzīvot, bet omīte stāsta, ka esot bijusi izredzētā, jo papus esot iecelts kā vagona vecākais, tādejādi viņš varēja mainīt lietas pret, piemēram, pienu, lai pabarotu ģimeni. Pēc tam, kad pateica, ka var braukt mājās, viņi vēl gadu palikuši – izaudzēja labību un novāca ciedru riekstus, lai braucot uz Latviju ir iesākums ar ko dzīvot, otrajā gadā jau nopirka govi, un, lai gan ļoti grūti esot bijis atgūties no šī Sibīrijas laika, viņiem tas esot izdevies.…