Politiskās sadursmes ir tāds jēdziens, kas ir saistīts ar sociālām un politiskam izmaiņām, kuras transformēja demokrātiskus elektorātus. Vienas izmaiņas ietvaros nonāk pie sociālām un politiskam sadursmēm un tas bieži notiek ļoti saspringtas politisko partiju konkurences dēļ. Politiskās sadursmes it īpaši tādas kā slānis un reliģija vēsturiski bija Rietumu demokrātiju politiskais un elektorālais diskurss.1 Otrās būtiskās izmaiņas ir tādas, ka transformācijas spēks maiņa pastāvošas ideoloģiskās bāzes līdz ar to, tas nozīme ka tiek radīts ideoloģiskais konflikts. Šie ideoloģiskie konflikti visbiežāk bija novēroti arī Rietumu demokrātijās. Vajadzētu tikai minēt to, kā izpaudās šis ideoloģiskais konflikts. Jautājumi, kuri ir saistīti ar ekonomiku un labklājības līmeņi, jo tieši šie jautājumi reprezentē jaunas postmateriālās vērtības. Dabas aizsardzības kustības (zaļā politika) un sieviešu tiesību aizsardzības kustības (feminisms) arī bija ideoloģiskā konflikta pamatlicēji.2
Sociālās sadursmes galvenokārt ir saistīti ar partiju politiskām sacensībām un par balsošanas lēmumiem. Sociālās sadursmes sāka pētīt 20. gadsimtā un šo pētīju pamatlicēji un veicinātāji bija Martins Lipsets un Steins Rokans, kas skaidroja to, kā ideoloģiski pieņēmumi, kas nāk no sociālām sadursmēm ietekmē nāciju. Sociālām sadursmēm bija ļoti liela ietekme un šai ietekmei bija dažas raksturīgas iezīmes. Pirmkārt, sociālas sadursmes pārstāv dziļus ideoloģiskus pieņēmumus un tas īpaši izteikts bija Rietumu demokrātiskās sabiedrībās. Klašu konflikts starp dažādām ideoloģijām, kuras ir saistītas gan ar ekonomiku, gan ar politiku arī ļoti būtiski ietekmēja sociālo sadursmju attīstību. …