Demokratizācija Latvijā 20.gadsimta 90-tajos gados - pieredze un attīstības iespējas

Laiki, kas sākās līdz ar LR neatkarības atjaunošanu, konstitucionālā likuma „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu 1991.g. 21.aug., nāca ar būtiskām pārmaiņām. Šīs pārmaiņas tieši vai netieši skāra ikvienu tautsaimniecības nozari, ikvienu iedzīvotāju. Zūdot agrākajam LPSR pamatam, bija nepieciešamība pēc jaunas pārvaldes sistēmas, likumiem un līderiem. Viena no sfērām, kura šo demokratizācijas gadu laikā piedzīvoja visbūtiskākās pārmaiņas, bija valsts ekonomika. Gan saistībā ar valūtas nomaiņu, cenu atlaišanu, gan arī privatizāciju. Vairs nepastāvēja augstāka vara no kādas citas republikas puses, par visiem lēmumiem atbildība bija jāuzņemas pašu pārvaldes un likumdošanas struktūrām un to darbiniekiem. Un šo, pirmo, neatkarības gadu laikā Latvijas sabiedrība iepazina daudz un dažādus valstsvīrus, par kuru kompetenci un godaprātu šaubas nenorimst vēl līdz pat šim brīdim jau vairāk kā 10 gadus pēc notikumiem, kas būtiski izšķīra mūsu valsts ekonomikas un tautsaimniecības likteni. Dažiem no tiem šie varas gadi izrādījās gaužām īsi, savukārt citi vēl arvien ir saglabājuši vērā ņemamu ietekmi pār politisko lēmumu pieņemšanu. Jo sevišķi būtisks diskusiju iemesls ir valsts īpašuma privatizācija.
Savu ieskatu par šā laika notikumiem privatizācijā var gūt, izlasot A.Lapsas un K.Jančevskas grāmatu: „Kampējs”. Lai gan nenoliedzami šis literārais avots nav uzskatām par objektīvu dēļ sava vienpusējā skatījuma, līdz galam necenšoties aptvert visus ar šiem notikumiem saistītos apstākļus un likumdošanas momentus. Tomēr grāmatā izmantotajās intervijās ir skaidri nojaušams šo demokratizācijas gadu raksturs. Kā izsakās intervētais A. Miglavs: „Nu, tas bija tāds laiks, kad lietas notika varbūt ne gluži tādā loģiskā secībā, kā tas ir šobrīd. (..) Un tie procesu veidi, kā tas notika deviņdesmitajos gados, šodien vienkārši vairs nebūtu iespējami.”

…