Demokrātiskā revolūcija Polijā 1989.gadā

1980. – 1981. gada notikumi, arī tas, ka 1981. gada 13. decembrī tika izsludināts kara stāvoklis, noveda pie tā, ka Polijas sabiedrībā mainījās politisko spēku samērs, vispirms – valstī radās pret „reālu sociālismu” vērsta masu politiskā opozīcija, radās militāri-politiskā Polijas savienība ar PSRS. Socioloģiskas aptaujas liecināja par to, ka 80. gadu sākumā opozīcija aptvēra 20-25% Polijas sabiedrības pieaugušo iedzīvotāju. Pēc savas idejiski politiskas būtības tā bija antikomunistiska, antipadomiska opozīcija, kas bija orientēta uz Rietumiem, ko Rietumi arī atbalstīja. 1
Pēc kara stāvokļa izsludināšanas opozīcijas aktīvā daļa sāka darboties pagrīdē un emigrācijā. Pagrīdē notika diskusijas par cīņas stratēģiju ar pastāvošo režīmu: frontāla sadursme ar to ģenerālstreika veidā vai „ilgstošs maršs”. Neatkarīgās Polijas Konfederācijas Radikālā spārna, uz cīņu gatavās apvienības „Solidarnosc” pārstāvji deva priekšroku pirmajai stratēģijai. Tomēr šī stratēģija izrādījās nereāla. Galu galā apvienībā „Solidarnosc” uzvarēja „ilgstošā marša” mērenā virziena piekritēji. Akcents tika likts uz izglītojošo, kultūras un izdevējdarbību. 1982. gada maijā rakstā „Par pretošanos” viens no opozīcijas teorētiķiem Ādams Mihņiks rakstīja: „Ilgā marša” stratēģija prasa konsekvenci, reālismu un pacietību. Tās nav tukšas frāzes. Tas ir darbs, ar kuru tiek veiktas reformas ekonomikā un administrācijā, kā arī tiek izplatīts „Reformatoriskas Polijas” veidols masu apziņā. Rūpes par šīs apziņas formu nosaka mūsu darbību efektivitāti”. 2…