Demokrātijas kvalitātes analīze ir rūpīga empīriska pārbaude par to, kas „labs” ir demokrātijā šāda analīze prasa ne tikai demokrātijas definīciju, bet arī skaidru priekšstatu par to.
Demokrātijas minimālākā definīcija prasa, lai šajā režīmā būtu vismaz vispārējas pieaugušo balsstiesības; regulāri atkārtojošas, brīvas, konkurējošas un tiešas vēlēšanas; vairāk kā viena politiskā partija; un vairāk nekā viens informācijas avots. Papildus demokrātiskā režīmā vēl ir jābūt demokrātiskām institūcijām, jāeksistē tiesībām un lēmumu pieņemšana nedrīkst būt nebrīvs process, kurā noteicošā ir nevēlēta elite vai kādas citas ārējas varas.1 Valstis, kuras atbilst šiem kritērijiem tomēr ir jāanalizē arī tālāk, lai atklātu kādā līmenī šīs valstis ir sasniegušas divus galvenos ideālas demokrātijas objektus – brīvību un vienlīdzību.
Demokrātijas analīzi veicot, demokrātijai blakus var nostādīt arī citus režīmus, kas ir mainīgi un nesatur visas demokrātijas pazīmes. Starp šiem režīmiem ir krustotie režīmi, kuru trūkums ir nodrošināt brīvas un tiešas vēlēšanas, kā arī šādos režīmos minimāli tiek ievērotas cilvēktiesības. Šis ir tas, kas šādus režīmus attur no klasifikācijas kā demokrātijas. Līdzīgi ir ar defektīvām demokrātijām, kas arī ir jāatstāj ārpus analīzes. Defektīvās demokrātijas iekļauj sevī „ekskluzīvas” demokrātijas, kas ierobežo garantiju politiskajām tiesībām; „dominējošās” demokrātijas, kurās spēcīgas grupas izmanto savu ietekmi, lai noteiktu un ierobežotu ievēlēto līderu autonomiju; un „neliberālās” demokrātijas, kurās tikai daļēji tiek ievērotas civilās tiesības. Realitātē arī pēdējie trīs piedāvātie modeļi var tikt uzskatīti par institucionāliem krustojumiem.2
Laba demokrātija pirmkārt un galvenokārt ir plaši likumīgs režīms, kas pilnībā apmierina pilsoņus. Labā demokrātiskā režīmā sabiedrība atbalsta institūcijas, tādejādi var tikt nodrošinātas demokrātiskā režīma vērtības.…
