Demokrātijas trūkumi un vājās puses ir šādas: grūti pieņemt lēmumu par spēka pielietošanu demokrātijas aizsardzībai; nereti sociālā un idejiski politiskā sabiedrības diferenciācija rada tādu plurālismu, kad pat, ielaižoties kompromisos, grūti noteikt to vairākumu, kura griba būtu jārealizē valsts politikā; demokrātija veicina masu politisko aktivitāti, kas var būt gan konstruktīva, gan destruktīva (graujoša). Demokrātisks režīms valstī var pāriet anarhijā, haosā, un sabiedrība var kļūt nepārvaldāma. Var izveidoties ļoti bīstams stāvoklis – „pūļa vara.” Tā sociālo bāzi veido mazizglītoti, morāli pagrimuši vai arī izmisumā nonākuši cilvēki ( bez darba un iztikas), kas gatavi savā rīcībā iet līdz galējībām, paužot savu neapmierinātību ar dzīvi. Tā ir pati bīstamākā varas forma, kas var sabiedrībai nodarīt vislielāko ļaunumu; politiskā vara demokrātisku vēlēšanu rezultātā var nonākt pretrunā ar kompetenci, kā rezultātā politika zaudē profesionālismu; demokrātijas īstenošanu traucē: 1) vāja ekonomiskā bāze; 2) sociālās problēmas; 3) zema politiskā kultūra un atbildība valstī kopumā; 4) sabiedrības šķelšanās naidīgās grupās. Šie apstākļi ne tikai bremzē demokrātiska režīma tapšanu, bet var padarīt neiespējamu demokrātisku politisko režīmu; demokrātiskā politiskā režīmā grūti novērst varas ļaunprātīgu rīcību: a) demagoģiju; b) manipulāciju ar sabiedrisko domu; c) korupciju.
Savā darbā autore centīsies analizēt Latvijā valdošo demokrātisko iekārtu, vai šī iekārta ir piemērota mūsdienu Latvijas iedzīvotājam un valdošajai ekonomiskai situācijai, un iedzīvotāju vispārējai politiskajai izglītotībai? Vai šai iekārtai atbilst mūsu politiskās elites darbība un vispārējā pašreiz pastāvošā situācija valstī?
Pēc padomju impērijas sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas daudzi skatījās nākotnē ar optimismu. Tagad, gandrīz pēc 20 gadiem neatkarīgajā Latvijā varam secināt, ka labklājības izaugsme, ko tautai solīja politiskā elite, valsts iedzīvotāju vairākumam tā arī nav īstenojusies.…
