Literāro darbu klajš eksistenciālās pasaules skatījums un analīze tiek uzsvērta ar neierasto kompozicionālo likumu un dekonstrukcijas izmantojumu. Tā tiek panākta ar neuzsvērto notikumu aprakstu, neakcentējot centrālo darbību un galvenajiem tēliem atklājot bezjēdzīgo eksistenci. Tādējādi vairākkārt aprakstīta personības un sabiedrības mijiedarbība, kas rada vientulību. Teksta dekonstrukcija tiek panākta arī uzsverot un plaši aprakstot galveno tēlu apziņas plūsmu, nonākot pie secinājumiem par dzīves jēgu un absurdu.
Galvenā notikuma vai saasinājuma iztrūkums veicina spēcīgāku izpratni par paustajiem uzskatiem, kas apliecina dekonstrukcijas nozīmi. Tas novērš lasītāju no daudzo notikumu izsmalcinājuma un nebūtiskuma.…