Žurnālā „Psiholoģija mums” izlēmu sīkāk izpētīt rakstu par deju un kustību terapiju un tās izmantošanas iespējām. Šo tēmu izvējos, jo par kaut ko tādu dzirdēju pirmo reizi, vēlējos par to uzzināt tuvāk un izlasot rakstu nospriedu, ka šī tēma varētu kļūt par ļoti aktuālu tēmu mūsdienās, jo tā ir viegli izpildāma un iedarbīga. Šajā rakstā apskatīta ideja par to kā ar dejas un kustību palīdzību var paaugstināt pašvērtējumu, pilnveidot, uzlabot sava ķermeņa paštēlu, pieredzēt domāšanas, jūtu un darbības saistību, pilnīgot komunikācijas iemaņas, pārbaudīt savu ietekmi uz citiem attiecībās, attīstīt uzticēšanās pilnas attiecības. Deju un kustību terapija kā psihoterapijas metode sāka attīstīties tikai 20.gs. 40. gados Amerikā, un par deju terapijas pamatlicēju uzskata Mariannu Čeisu. Man ļoti patika, ka šī ārstēšanās metode neliekas, grūta- viegli izpildāma. Es domāju, ka noteikti izmantotu šo terapiju, jo izlasot rakstu, nospriedu, ka tā palīdz cilvēkam iemācīties sadzīvot pašam ar sevi, izzināt, iemīlēt sevi pašu, jo, ja tu patiksi pats sev, tad patiksi arī pārējiem. Šo terapiju izmantotu arī kā vienkāršu izklaides nodarbi, kura varētu būt ļoti patīkama. Man patīk tas, ka deju terapijai gandrīz nav ierobežojumu- šī terapija izmantojama gan bērniem, gan pieaugušajiem, gan gados veciem cilvēkiem. …
