Jebkurš cilvēks domā,jūt, elpo.viņš dzīvo. Mūsu dzīves daudzējādā ziņā ir vienādas, jo tās pārvalda vienādas sajūtas – prieks, dusmas, skumjas, traģiskums. Taču katrs tās izdzīvo citādāk. Visiem ir vienādas saknes. Ir vieni un tie paši rašanās avoti, bet to dzīves kā neapturamas ūdens straumes, aizplūst katra savā virzienā.
Mēs piedzimstam,dzīvojam un novecojam.
Bērnība ir tas laiks,kad visi ir vienādi, pilni nesavtīgas mīlestības, cerību, prieka un optimisma. Bērnība ir vērtība cilvēka dzīvē, visvērtīgākais tās periods. Bērns cilvēka dzīvē nav tikai kārtējais pakāpiens, bet ir „atslēga”, lai saprastu cilvēka būtību, lai saprotot sevi, pieņemot sevi, saprastu, ka pasaule, ka cilvēki nav unificēti. Sapratne veidojas dialogā ar sevi, citiem, bērniem, zinātni, savu pieredzi, tautas ētiskajām vērtībām, kultūru, laiku, kurā mēs dzīvojam.
Bērns ir kā tīrs un skaidrs ūdens, kura dzidruma kvalitāte ir tik ļoti viegli izmaināma. Pietiek ar nelielu akmeni vai smilšu saujiņu,lai izveidotu nogulsnes un to saduļķotu Paraugieties bērna acīs, ieskatieties - un jūs ieraudzīsiet brīnumainu bezgalīgu klusēšanu, nevainību. Katrs bērniņš atnāk ar meditatīvu stāvokli, bet viņš ir jāievada sabiedrībā - jāmāca domāt, rēķināt, prātot, strīdēties: viņam jāmāca vārdi, valoda, jēdzieni. Un pamazām viņš pazaudē savu nevainību. Viņš tiek sabojāts un sabiedrība viņu piesārņo. Piemēram stāstā par Maugli, kurā tiek parādīts skaidri un gaiši tas, cik ļoti bērns pielāgojas apkārtējai videi, cik ļoti to ietekmē tie kas atrodas līdzās kopš dzimšanas-ģimene un draugi.
…