1275. gads tiek uzskatīts par Daugavpils dibināšanas gadu, kad Livonijas ordeņa mestrs Ernests fon Ratsenbergs, lai nostiprinātu iekarotās latgaļu zemes un kontrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, Naujenes pilskalnā uzcēla Dinaburgas pili. Pie tās sāka veidoties arī pilsētiņa. Augstais Daugavas labais krasts paverot plašu skatu uz tālajiem Lietuvas siliem un Krievzemes plašumiem, padarīja Dinaburgu par ievērojamu stratēģisku punktu. Pils vairākkārt cieta no lietuviešu un krievu uzbrukumiem. Livonijas kara laikā Dinaburga tika atdota ķīlā Polijas karalim, bet 1561. gadā pievienota Polijai. 1566. gadā Dinaburga kļuva par poļu Inflantijas vojevodistes (Poļu Vidzemes) centru. Vārds „Inflantija” ir ņemts no vārda Livonija (poliski- Liflandija). 1577. gada 25. jūnijā Ivana Groznija karaspēks atkal ienāca Livonijā (Inflantijā). Karaspēks ieņēma vienu pilsētu pēc otras. 1577. gadā pēc 2 nedēļu ilgā aplenkuma ieņēma Dinaburgu. Rezultātā Dinaburga tika nopostīta, un tā kā tā bija zaudējusi savu stratēģisku atrašanas vietu, Ivans Groznijs sāka atjaunot pilsētu 18 km lejup pa upes straumi, kur atrodas mūsdienu Daugavpils. Bet 1578. gadā grāfs Platers piedzirdināja krievu karavīrus un naktī ielaida Dinaburgas pilī poļu karaspēku, kas iznīcināja garnizonu un iekaroja pili. 1582. gadā jaunā cietokšņa celtniecību pabeidza Polijas karalis Stefans Batorijs un dāvināja Dinaburgai pilsētas tiesības, kas sekmēja pilsētas izaugsmi. Jauno cietoksni ieskāva zemes valnis 340 m garumā un 140 m platumā. Blakus šim cietoksnim sāka veidoties pilsēta, kuru arī nostiprināja vairāki bastioni. Pilsētas dzīvi noteica arī atrašanās pie lielākās Latvijā kuģojamās upes Daugavas, kas viduslaikos bija viens no galvenajiem tirdzniecības ceļiem. Jaunajam cietoksnim vairākkārt uzbruka zviedru karaspēks Poļu-Zviedru kara laikā.…
