Arī savā darbā ikdienā es iegūstu visvisādu konfidenciālu informāciju. Piemēram, no ražotājiem, kuru es varētu izmantot kaut kādu savu mērķu īstenošanai vai labklājības celšanai. Sensitīvu informāciju varētu iegūt arī no klientu datoriem utt., bet es jau to nedaru, jo gan klienti, gan darba devējs, gan ražotāji uz mani paļaujas, ka darbu veikšu atbildīgi un godprātīgi. Būtībā man jau tam pat nav laika, ja vēlos mēneša beigās saņemt labu algu. Tāpat esmu noslēdzis konfidencialitātes līgumu un, ja tā padomā, tas ir tikai kaut kāds līgums, kuru aizmirst būtu ļoti vienkārši. Tas, kas mūs patiesībā attur no kaut kādu noteikumu pārkāpšanas esam mēs paši, tas ir, kādas ir mūsu ētikas normas un mūsu nostāja, kā mūs audzināja vecāki un kādus mūs izveidoja dzīve.
Manuprāt, datu nopludināšana ir nosodāma rīcība, bet atkal no otras puses, ja šie dati ir iegūti tādā pašā veidā, tad tas ir tā kā nozagts no zagļa un nodots visai pārējai sabiedrībai. Būtībā lielākajai daļai cilvēku ir atvērtas acis, ka neviens nevar būt drošs par saviem datiem, aktivitātēm interneta vidē. Ik pa laikam kaut kas ir jānopludina, lai cilvēki nedaudz tam atkal pievērš uzmanību. Ja kāds gribēs iegūt informāciju, ko izmantot savā labā, tad viņš to visticamāk arī izdarīs. Varam censties kaut kādā veidā izmantot visus ieteiktos drošības līdzekļus, bet pilnībā droši mūsdienās mēs nevaram būt.
…
