Cilvēks ir aktīva, darbīga būtne, atrodas dinamiskās attiecībās ar apkārtējo vidi. Taču ne katra rīcība ir darbs. Pastaiga, spēle, aktīva atpūta, dažādi izklaidēšanas veidi utt. Ir neatņemami dzīves elementi, bet par darbu tos nedēvējam. Mēs atšķiram darbu no atpūtas, brīvo laiku no darba laika. Bet ko mēs saprotam ar darbu?
Ar darbu parasti saprot cilvēka mērķtiecīgu darbību, kas virzīta uz dabas spēku un sociālo attiecību pārveidošanu un apgūšanu viņa vajadzību apmierināšanai. K. Markss precīzi norādīja un trīs nepieciešamiem tā komponentiem mērķtiecīga darbība, darba rīki, darba priekšmets. Tā rezultāts ir darba produkta kā kultūrvēsturiska, sabiedriska parādība. Nav tāda dabas likuma, saskaņā ar kuru kokam mežā vajadzētu pārtapt par mājokli, galdu, krēslu u.c. Par tādu koks pārtop pateicoties darbam, izmantojot “spēju” apmierināt cilvēka vajadzības pēc tieši šiem priekšmetiem, un nevis kādiem citiem, atbilstošiem priekšstatiem par noteiktu mērķi, uzdevumiem..
Darba būtību ir pretrunīga, jo izsaka īpatnējo cilvēka stāvokli pasaulē. No vienas puses, to, ka cilvēks ir savā ziņā piederīgs dzīvajai pasaulei un darba uzdevums ir nodrošināts “vielu maiņu” starp viņu un apkārtējo vidi, no kuras jāiegūst izdzīvošanas nosacījumi (cilvēks nevar neēst, nedzert utt.). Cilvēkā ir neatceļamas dzīvnieciskās dabas prasības. Kas strādā, tas nav Dievs. Darbā atspoguļojas dzīvnieciskais sākums. Taču ne tikai tas, jo tad tas nebūtu darbs. Tāpēc, no otras puses, tas veids, kādā tiek apmierinātas dzīvnieciskās vajadzības un izveidota no dzīvniekiem atšķirīga vajadzību sistēma, izsaka darba cilvēcisko raksturu. Kas strādā, tas nav dzīvnieks. Vienīgi cilvēks šajā procesā izveido saimniecisko, ekonomisko attiecību sistēmu kā kultūrvēstures neatņemamu sastāvdaļu, kurā viņš, mainot apkārtējo vidi, izmaina, attīsta arī sevi. …
