Vergilijs kā nekristīts pagāns nedrīkst ieiet trešajā sfērā- debesu valstībā, tāpēc viņu nomaina Beatriče, kas ir atklāsmes un Dieva žēlastības simbols, kura tālāk pavada Danti. Sadevušies rokās, Dante un Beatriče ceļo pa debesu sfērām, kur mīt pārcilvēciskas būtnes. Ceļa galā Dantem ir iespēja vēro Dieva diženumu tā Trīsvienībā. Paradīzes koncepcija tiek attēlota kā: 1. debesis (Mēness) – pienākuma izpildītāji, 2.debesis (Merkūrijs)- reformatoru un nevainīgi cietušo mājoklis, 3. Debesis (Venēra)- Tie, kas miruši mīlestības dēļ, 4. debesis (Saule)- Gudro un lielo zinātnieku mājvieta, 5. Debesis (Marss)- tie, kas cietuši un miruši patiesās ticības dēļ, 6. Debesis (Jupiters)- taisnīgo valdnieku mājvieta, 7. Debesis (Saturns) – mūku un sludinātāju mājvieta, 8. debesis – zvaigžņu sfēra 9. Debesis (Kristāla sfēra)- Eņģeļu mājoklis, 10.debesis – Liesmainā Roze un Mirdzošā Upe – Dieva mājoklis. Mirdzošās Upes krastā, kurš sadalās vēl divos puslokos (Vecās un Jaunās derības), kur sēž svētlaimīgo dvēseles.
Ceļojot pa viņpasauli, dzejnieks sastop daudz pazīstamas, nesen mirušas personas. Dante sarunājas ar tām kā ar saviem pavadoņiem, apspriežot teoloģiskas, filozofiskas un politiskas problēmas. Teksts, kādā sarakstīta poēma, liek domāt, ka Dante ļoti labi ir apguvis sholastikas mācību, turklāt var novērot, ka Dante ļoti labi orientējas arī dabaszinātņu jomā. Dievišķā komēdija caurausta ar tā laika politiskajām tendencēm. …