Dante Aligjēri "Dievišķā komēdija"

Dantes dzīves laikā Itālija norisinās dažnedažādas lietas, tai skaitā ari cīņas par varu. Zeme ir sašķelta, pilsētas un partijas cīnās savā starpā. Dante ir to skaitā, kas nostājas pret pāvestu. 1302.g. Florencē uzvar pāvesta piekritēji. Danti tiesā un izraida no dzimtenes. Pēc izdzīšanas daļu viņš pavada trimdā, klīzdams no vienas pilsētas uz otru pilsētu. Trimdas laikā Dante saraksta vairākus sīkus darbus un „Dievišķo komēdiju”, kas arī ir viens no viņa ievērojamākajiem darbiem. Dante šo darbu sauc par komēdiju, jo tolaik tā apzīmēja katra daiļdarbu ar laimīgām beigām. Apzīmējumu „dievišķā” vēlāk pievieno Dantes cienītāji kā apliecinājumu par dzejisko pilnību.
„Dievišķo komēdiju” Dante pabeidz 1321.g. vasarā, bet tā paša gada rudenī viņš Ravennā mirst.
Dante savu sacerējumu veidojis trīs daļās ar nosaukumiem: „Elle”, „Šķīstītava”, „Paradīze”, tās savukārt sadalot simts dziedājumos. „Dievišķajā komēdijā” plaši izmanto skaitli trīs un deviņi. Poēma sacerēta trīsrindu pantos – tercīnās. Ticēdams skaitļu maģiskajam spēkam, Dante savu sacerējumu veidojis trīs daļās, kur katrai daļai ir atšķirīga tonalitāte un veidojums. Pirmā daļa „Elle” veidota ar skulpturāli māksliniecisku pieskaņu, „Šķīstītavā” pārsvarā vērojami gleznieciski elementi, bet „Paradīze” veidota kā bezgalīgs skaistums un mīlestība, kuru apmirdz zvaigžņu gaisma.…