Visbeidzot trešajā nodaļā “paradīze” tiek runāts par to labo un gaišo, kad cilvēks ir attīrīts no visa grēcīgā, viņam ir piedots un viņš ir pieņemts debesu valstībā. Tur Dante sastop cilvēkus, kas ir ne tikai labi dzīvojuši, pildījuši pienākumus pēc vistīrākās sirdsapziņas, bet arī tie, kas ir miruši, piemēram, mīlestības un ticības dēļ. Ja elle balstījās uz dažādām grēku klasifikācijām, tad paradīze strukturāli izdala jau dažādus tikumus, piemēram, apdomību, drosmi, taisnīgumu, pēc kuriem sekojoši cilvēks tad arī nonāk konkrētajā paradīzes sfērā jeb stūrītī. Uz paradīzi Dante devās kopā ar Beatriči. Dante paradīzē satika un sarunājās arī ar dažādiem ticīgajiem un svētajiem cilvēkiem, piemēram, Svēto Pēteri un Svēto Jāni, kā arī Tomasu Akvīnu. Pradīzi raksturotu kā cilvēka tapšanu par cilvēku jeb sevis patieso atrašanu. Atrodoties paradīzē, katrs cilvēks ierauga ko savu. Viens ir tas, ko cilvēks tik tiešām redz, bet cits jau tas, ko debesu vīzija piedāvā redzēt katram indivīdam.
Dantes krāšņais ceļojums no elles līdz pat paradīzei bija tiešām nervus kutinošs, spraigs un jaunatklājumiem bagāts. Pats lielākais Dantes ieguvums beigās bija Kristus dievišķības un cilvēces noslēpuma sapratne un viņa dvēseles saskaņojums ar Dieva mīlestību. Pēdējās rindiņas bija šādas: “Bet jau mana vēlme un mana griba tika pagrieztas kā ritenis, visi vienā ātrumā ar Mīlestību, kas pārvieto sauli un citas zvaigznes.” Ko tas liek saprast lasītājam? Manuprāt, kad cilvēks vairāk pietuvojas Dieva mācībām, vairāk interesējas un izzina to visu, jo lielāks efekts viņa paša vēlmes un gribas mainīšanai. Patiesībā, kad cilvēks tuvojas Dievam, viņš tuvojas arī sev.
…
