Satura izklāsts
Romāna darbība noris pārsvarā divos sižeta laikos - viens, kad Katrīna jau atrodas savā ceļojumā uz Alpiem, vēlākā dzīve pēc tā, otrs - viņas dzīve pirms tā. Vienā dominē padomju Rīgas tēlojums.
Reiss no Maskavas uz ''Mineraļnije Vodiem'' (alpīnistu ciematiņu). Lidostā daudz drūzmas, garas rindas. Lido kopā ar Diānu, kurai neizsakāmi garšo apelsīnu limonāde, kuru pielīdzina apelsīnu Dievam. Kopā ar Santu un Katrīnu mācās 10.b.
Katrīna staigā pa Rīgas ielām. Daudz viltvāržu. Zīlnieces, kuras saka, ka kaut kas slikts notiksies ar cilvēku tuvu cilvēku, ja nesamaksās, lai noņemtu lāstu. Katrīna samaksā gan viņai pēdējo nadu, gan vēlāk arī no tirgotāja netālu no dzelzceļa stacijas nopērk acu ēnas, kas, pēc viņa teiktā, ir no Polijas. Īstenībā tas ir veļas pulveris, kas sajaukts ar ūdenskrāsām, iegūstot zilas, zaļas vai gaiši rozā. Darbojas arī sieviešu somiņu zagļi. Arī Katrīna kļūst par to upuri. Viņai joprojām žēl dzeltena poļu ražojuma porfelīša, ko mamma viņai uzdāvināja 12 gadu jubelejā.
Diāna stāv rindā pēc limonādes, bet Katrīnai neizturami vajag uz tualeti.Kāds čigāns piedāvājas pasargāt somas: ''Ejiet droši, es pasargāšu jūsu somas.'' Viņai nav ne sekundes, lai šaubītos. Viņa skrien un atduras atkal pret rindu. Viņa spracas visiem garām, kāda zema balss noducina ''Uuuubju!'', un viņa pamana milzīgu dūri dažus centimetrus no sava degungala. Katrīna pakāpjas pāris soļu atpakaļ un ieraudas. Maskava asarām netic. Nonākot galapunktā, paveras cita dzīve. Te viņas sagaida ovācijas un dievināšanas plūdi tikai tāpēc, ka viņas nāk no noslēpumainās zemes pie Baltijas jūras - ''a eta zagranņica da?'' Tā ir lieliska sajūta, kad ikviens, kam pasaka vārdu ''Lavija'', atplaukst smaidā: ''Viņi visi zina, kur tas ir, visi sapņo tur nokļūt – paviesoties, atpūsties Jūrmalā vai apmesties pavisam.'' Mājās Katrīna ir parasts pilsētas skuķis. Klasesbiedri uzskatīja, ka sēdēt blakus durai esot bīstami.
…
