Salīdzinot divas pazīstamākās tiesību skolas – dabisko tiesību skolu un juridisko pozitīvismu, var secināt, ka tās bieži tiek pretstatītas viena otrai. Ja dabisko tiesību ideja pamatā tiek uztverta kā laba, vēlama un derīga, tad juridiskais pozitīvisms, it sevišķi laika posmā pēc Otrā pasaules kara, ir ieguvis samērā negatīvu pieskaņu. Iespējams, šī noliedzošā attieksme balstās juridiskā pozitīvisma koncepcijas kļūdainā uztverē. Kā kritikas objekts juridiskais pozitīvisms parasti tiek nepamatoti apveltīts ar stingram formālismam raksturīgām iezīmēm un uztverts kā galēja likuma pozitīvisma izpausme, neņemot vērā juridiskā pozitīvisma teoriju daudzveidību un tā mūsdienīgās izpausmes formas.
Rakstveidā mēdz izklāstīt ne tikai pozitīviskās tiesības, bet arī dažādas dabiskās tiesības. Var secināt, ka dabiskās tiesības nevar būt pretrunā ar pozitīviskajām tiesībām. Dabisko tiesību izpratnē vispārējie tiesību principi tiek uzskatīti par „augstākajām tiesībām”. Tas nozīmē, ka rakstīto, likumdevēja radīto tiesību normu jeb pozitīvo tiesību spēkā esamība un piemērojamība ir atkarīga no tā, vai šīs normas saskan ar vispārējiem tiesību principiem .
Neatbildēts paliek jautājums par to, kāda ir dabisko tiesību un pozitīvisko tiesību savstarpējā attiecība, un vai var pieķirt dabiskajām tiesībām tiesību raksturu, jeb tās ir tikai sociāla morāle. Šis jautājums arī šodien vēl ir tiesību filozofu diskusiju objekts. Katrs tās atvasinājis no taisnības un tuvinājis tās ētikai, uzskatīdams, ka tādejādi tiesības veidotas atbilstoši ētikas principiem, t.i., identificējis dabiskās tiesības ar morāli. H.Kelzens – viens no konsekventākajiem pozitīvistiem uzskata, ka dabiskās tiesības jāuzlūko kā morāles normas kā tīri metajuridisku parādību, kas vairs neiederas tiesību novadā un never būt nozīmīgas juristam .
…