Dabisko tiesību skola ir vissenākā tiesību skola. Dabiskās tiesības ir visu tiesību pamatā. Laikā, kad vēl nebija valsts un likuma, dabiskās tiesības bija tās, kas palīdzēja regulēt cilvēku dzīvi. Šīs skolas/teorijas pārstāvji uzskata, ka šīs tiesības ir visīstākās, jo nāk no dabas – daba ir visa pamats, cilvēks nāk no dabas, tātad arī viņa tiesības nāk no dabas. Tiesības uz dzīvību – dzīvība ir dabas dota, tātad to neviens nedrīkst atņemt. Tiesības uz brīvību – ikviens piedzimst kā brīvs cilvēks. Dabiskās tiesības ir indivīdu eksistences pamatā, uz to bāzes būvējas visas pārējās tiesības. Sabiedriskā līguma teorijas piekritēji norāda uz to, ka brīdī, kad tika noslēgts līgums par valsts veidošanu, cilvēks daļu savu brīvību deleģēja valstij. Un tās kļuva par pamatu tam, lai valsts izstrādātu likumus jeb pozitīvās tiesības. Dabiskās tiesības iestrādā valstu pamatlikumos – konstitūcijās un citos normatīvajos aktos, kā arī starptautiskās konvencijās. Tādā veidā šīs dabiskās – nerakstītās tiesības tiek padarītas par pozitīvajām – rakstītajām tiesībām.
Laika gaitā izpratne par to, kas tad īsti ir dabiskās tiesības ir papildinājusies. Sākotnēji par pamattiesībām tika uzskatītas tiesības uz dzīvību un brīvību. Vēlāk, kad parādījās arī īpašums, tad jau divām nosauktajām tiesībām pievienojas trešās – tiesības uz īpašumu. Sabiedrībai attīstoties, radās nepieciešamība papildināt arī indivīdu pamattiesības. Tika radītas tādas tiesības, kā:
tiesības uz personisko neaizskaramību;
vienlīdzība likuma priekšā;
tiesības netikt pārvērstam par vergu;
aizliegums personu spīdzināt un citādā veidā nežēlīgi, necilvēcīgi vai pazemojoši apieties;
aizsardzība pret patvaļīgu iejaukšanos personiskajā un ģimenes dzīvē.…