Fricis Bārda – izcils romantiskās dzejas pārstāvis latviešu literatūrā. Dzejnieka lirikas avots ir mīļās dzimtenes daba. Dabas dzejā visspilgtāk atklājas viņa talants. Dažādās dabas ainas un parādības atspoguļo viņa dvēseles stāvokli. Parādības dabā Fricis Bārda attēlo kustībā, spilgtās redzes gleznās, lai lasītājs it kā saplūstu ar tām.
Dzejnieks tēlojis dabu dažādos gadalaikos, katram gadalaikam atradis savu īpatnību un jaukumu. Dzejā apspēlējis visus četrus gadalaikus, bet īpaši skaista un interesanta ir dabas augšāmcelšanās pavasarī, kad ziema vēl negrib atkāpties, notiek cīņa. To dzejnieks atklāj rindās:
“Tas paņem sauli
Pie zelta ragiem
Un paved viņu
Zem paša jumta
Pie paša loga,
Ar zirnekļa pinumiem
Aizēnota.
Un iemet pa logu
Tā istabā tumšā
Ek, veselu klēpi
Dzeltaina piena!”
Pavasars! Pavasars!
Bet vasaru dzejnieks attēlo kā visīstāko dzīvības spēka atraisītāju. Vasaras ziedonis nāk kā atbrīvotājs no drūmās ziemas noskaņas. Viss zied, zaļo, plaukst! Dzejoļos, kuri veltīti vasarai, jūtams gaišums un izstaro prieks. Dzejnieks raksta:
“Šī vasara, šī vasara –
Man sirdī iekritusi,
Kā laimes asara,
Ko debess raudājusi.
Jeb varbūt raudājis bij viņš –
Pats Dievs, to laimē savā,
Jo viņa puķotais mutautiņš
Bij šorīt nokritis pļavā.”
…