Zīra jūtas tāda kā ne savā ādā, satiekot kādu. Viņa ir lasījusi par to, ka cilvēki mēdz zaudēt atmiņu, bet nespēj noticēt, ka tā gadās dzīvē. Arī Iraids, ierodoties mājās tik priecīgs par pienākušo vēstuli, viņu nepadara laimīgāku. Kaut gan Zīra ir satraukta un pārdzīvo par gaidāmajām izmaiņām, viņa cenšas to neizrādīt Kādam. Zīras aizdomas par to, ka kāds nav gluži svešs cilvēks rodas brīdī, kad tā zīlē viņam uz rokas, un saprot, ka viņa dzīves un mīlestības līnija ir pārtrūkusi uz pāris gadiem un tai ir lemts turpināties. Lugas kulminācija notiek brīdī, kad Kāds atpazīst zelta krustiņu, tas liek Zīrai nodrebēt un izskriet ārā. Tajā brīdī Zīras galvā notiek iekšējs konflikts. Viņai ir jāizlemj starp mīļoto vīrieti un aklo vīru, kurš būs jāaprūpē atlikušo dzīvi. Kaut arī ar sirdi jūtot, ka Iraids viņu patiesi mīl un ir spējīgs piedāvāt spožu nākotni, viņa izjūt vēl lielāku pienākuma sajūtu, kas viņas sirdsapziņai neļauj rīkoties citādāk.
Manuprāt, Zīras iekšējie pārdzīvojumi ir spilgti aprakstīti lugā, kaut arī lasītājs tos var uzreiz uztvert. …