“Pelēkā akmens stāsti” – stāstu krājums, viens no labākajiem Ernesta Birznieka-Upīša darbiem. Stāstiem piemīt reālisma virziena īpatnības un vēsta par parastu cilvēku likteņiem. Akmens, kuram autors piedēvē cilvēciskas īpašības, ir cilvēku likteņu vēstītājs. Autors dod akmenim spēju dzirdēt, redzēt un pārdzīvot redzēto. Mums tika piedāvāti četri atsevišķi stāsti no autora krājuma, bet es izvēlējos trīs no tiem- „Smēde”. „Šūpotnes” un „Andžēni”. Kaut arī visi stāsti bija interesanti, tieši šie man bija vistuvākie.
„Smēde” galvenais varonis ir kalējs, kura sapnis ir uzbūvēt savu smēdi. Kad viņa sapnis piepildījās kalējs ar savu sievu ilgi priecājas par to. Viss bija labi, taču vēlāk kalējs smagi strādājot sabeidza savu veselību, kā rezultātā sāk slimot. Ģimene centās izveseļot kalēju, bet zāles palīdzēja tikai uz kādu laiku. Jo ilgāk viņš kala, jo stiprāks klepus bija. Kalt kā kadreiz viņš jau vairs nevarēja. Slimības dēļ viņa ģimene bija spiesta pārdot govi, lai nopirktu zāles. Tomēr atveseļoties tas viņam nepalīdzēja. Viņš nespēja strādāt slimības dēļ un ilglaicīgi kalt smēdē. Tāpēc slimo kalēju smēdē nomaina svešs, jauns kalējs, kurš viņa darbu ar jaunu sparu atsāka. Stāsts beidzās ar to, ka kalēja ģimene aizbrauc prom no vietas, kurā viņi realizēja savus sapņus. Kalējs nespēja nodrošināt vairs iztiku savai ģimenei. Tāpēc arī aizbrauca prom, cerēdams uz labāko. Stāstā tiek attēlots cilvēks, kuram bija savs mērķis, kuru sasniegt liedza viņa slimība. Kāds ir galvenā varoņa liktenis autors noklusē un ļauj lasītājam pašam izdarīt savus secinājumus. Tomēr morāle, manuprāt, ir tāda, ka katrs pats izvēlas cik un ko ir gatavs ziedot, lai sasniegtu savu mērķi- uzbūvēt savu smēdi.
Stāstā „Andžēni” tika aprakstīta vienas dzimtas dzīves gājums. Vectēvs Andžēns, kurš bija kārtīgs un strādīgs vīrs. Tēvs Andžēns, kurš stāstā attēlots kā ne tik čakls un strādīgs kā vectēvs, kam iespējams pie vainas ir biežā slimošana...
