Cilvēks izprot cēloņus visam tam, kas notiek mūsu pasaulē, iegūst spēkus un zināšanas, lai vadītu savu likteni, sasniedzot absolūtas un visu aptverošas zināšanas.
Cilvēks nevar eksistēt mūsu pasaulē, ja nezin dabas likumus. Cilvēka dvēsele nevarēs eksitēt nākotnes pasaulē, neigūstot zināšanas par dabas likumiem.
Cilvēka dvēsele ierodas uz Zemi mācīties, apgūt pieredzi, uzkrāt zināšanas. Cilvēks iet uz priekšu, meklē pareizo, balto ceļu. Un tā dzīvi pēc dzīves viņš virzās gan pa labirinta balto ceļu uz dievišķo pusi, gan labirinta melno daļu uz velnišķo pusi. Dvēsele ir dievišķa daļa cilvēkā , ko Dievs dod cilvēkam piedzimstot un kas aiziet atpakaļ pie Dieva, cilvēkam izbeidzoties šīs saules dzīvībai. Dvēsele ,būdama dievišķa, ir sākums mūsu cilvēciskajam ES, kas atspoguļo ne tikai vecāku raksturīgās īpašības, bet uzrāda arī cilvēka raksturu, dabu stāju. Dvēsele ir katras Dieva laistās radības mūžības simbols.
Jebkurš objekts un darbība mūsu pasaulē sākas ar noteiktu, atbilstoša objekta garīgajā pasaulē. Garīgie objekti dala nevis telpu, bet objekta garīgās neatbilstībās (to īpašību nevienlīdzību). Un tāpēc dvēseļu, atsevišķu garīgo objektu, skaitu nosaka to personību skaits, kuras ir atdalītas viena no otras. Visa sākumā bija viena kopēja dvēsele (gaisma) un tai atbilstoš ķermenis (vēlme)- Ādams. Tā savienojās ar Radītāju un tāpēc saņēma maksimāli iespējamo baudu.[1.]
Pēc savas būtības dvēsele- tā ir tikai vēlēšanās saņemt baudu. Un saskaņā ar šīm vēlmēm, dvēsele ar šo piepildījās. Bet saņemot baudu ,dvēsele izjūt kaunu. Tāpēc jebkurš no mums šajā pasaulē jūt kaunu, kad saņem dāvanu vai lielu laipnību.
taču kauna pakāpe ir atkarīga no cilvēka garīgās attīstības. Tikai šīs jūtas patstāvīgi mūs tur zināmās robežās un piespiež sekot sabiedrības domām un likumiem. Kauns ir ne tikai citu tieksmes pamatā, tā ir tieksme pēc izglītības, bagātības un stāvokļa sabiedrībā un goda.…