Cilvēks ir dabas daļa, viņam pašam ir sava daba un tas ir tikai dabiski. Mūsdienās cilvēks ir sācis vairāk ietekmēt dabu, nekā tā viņu, bet tā tas dabā iekārtots., ka tā ar visiem spēkiem cīnās pretī . Mēs kļūstam par dabas stihiju upuriem esam to pelnījuši, jo rīkojamies pretdabiski.
Jā, cilvēks var uzrakstīt šādu vienkāršu vārdu spēli, tas ir gluži nevainīgi, bet kad viņš sāk spēlēties ar dabas likumiem, tas jau kļūst nosodāmi un sodāmi. Bet kā lai cilvēks neiejaucas dabas norisēs, ja daba pati tik vilinoši piedāvā tropu mūžamežu bagātības vai citus dabas resursus? Tas taču ir izdevīgi! Un cilvēka raksturojumā psihologi jau sen ietvēruši, ka viņš meklējot kur labāk, izdevīgāk, kur gūt ne tikai iespējamu, bet arī neiespējamu (neatļautu) peļņu vai citu nodrošinājumu, viņš burtiski iekaro savu vietu zem Saules, uz Zemes. Kā piemērus cilvēka intervencei dabas pasaule, protams, jāmin plašā zaļo (atlikušo) zonu apbūve, mežu izciršana, pēc kuras tos neatjaunojot, tiek aizskalota augsnes kārta, rūpnīcu būve attīstības valstīs, kuras pat necenšas ierobežot kaitīgo gāzu emisiju atmosfērā, lai tikai kāds pie viņiem kaut ko ražot, jo lētais darbaspēks taču jāizmanto, arī viņiem nepieciešami līdzekļi, lai dzīvotu. Savukārt tie, kas sevi materiāli jau nodrošinājuši, pērk aizvien vairāk transporta līdzekļu, kas piesārņo vidi ne tikai pilsētās. Turklāt lielākā daļa cilvēku vēlas pārvietoties ar personīgajiem transporta līdzekļi, tādējādi sabiedriskā transporta nozare, kas jau tā subsidēta, negūstot līdzekļus, nekādu peļņu, lai iegādātos, piemēram, jaunus autobusu.…
