Kā jau pēc visa iepriekš minēta var spriest, cilvēka apkārtējai dabai ir ļoti liela nozīme pārtikas iegūšanas tehnoloģijām un dzīves apstākļiem. Tamdēļ var uzskatīt, ka Mezolītā barības augu vācēji, mednieku un zvejnieki praktizēja mobilu dzīvesveidu. Tas nozīmē, ka cilvēku pārtikas guvumu bija atkarīgi no gadalaika, no dzīvesvietas, apkārtējā reģiona iespējām un citiem faktoriem. Tiek uzskatīts, ka vidēji senā cilvēka iztikas iegūšanas areāls bija apmēram 10 km2 mežainas vides, kuru sekmīgi izmantojot, senais cilvēks aizvien veiksmīgāk iemācījās iegūt bagātās dabas veltes.
Paleolītā un Mezolītā valdošo saimniecību veidu, kas ļāva nodrošināt iztiku sauc par savācējsaimniecību. To var uzskatīt par pirmo un ilgstošāko cilvēcē izmantoto saimniekošanas veidu. Tā atspoguļo senā cilvēka ciešo saistību ar dabu un ietekmi pasaules uztverē.
Cilvēks vienmēr ir tiecies uz attīstību un jaunu tehnoloģiju izgudrošanu. To var attiecināt ne tikai uz mūsdienām, bet arī uz senā cilvēka dzīvi. Tiekšanos izgudrot arvien jaunus un ērtus veidus pārtikas iegūšana var uzskatīt par tā laika cilvēka dzīves vienu no galvenajiem uzdevumiem, ko var uzskatīt par veiksmīgi izpildītu.
…