Bieži mēs vainojam Dievu, kāpēc tā notiek, tu esi mani pametis, bet Bībelē ir sacīts ka “Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.” Joz. 1:5. Dievs zin kāpēc tā notiek, jo Dievs visu mēra pēc mūžības. Mums nav jāvaino pie katras problēmas Dievu, bet ir jāpārbauda sirdis, vai mēs paši neesam pagriezusi muguru Dievam,
Kristiešiem nav svarīgi gāzt kalnus, iegūt slavu, varenību un ietekmi, pierādīt savu taisnību un savas spējas. Kristiešiem ir svarīgāka nevis dzīve uz zemes, bet gan mūžība. Ja kaut kas no tā tomēr notiek mūsu dzīvē, mēs jālūdz Dievu, lai tas mūs nepaverdzina un neaptumšo mūsu ticības acis, kas raugās pretī mūžībai: uz Jauno Jeruzalemi, kas nāk. ( „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu... Tur Dievs mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis. Atk. 21:1-4)
Salīdzinot filozofiskās atziņas ar Bībeli mēs varam saskatīt to, ka filozofi apstrīd Dieva vārda patiesību par mūžīgo dzīvību, taču Bībelē mēs redzam, ka cilvēkam ir tiesības tīkot pēc mūžības.
Bet kur cilvēks nonāks pēc nāves- vai ellē, kur ir tikai mocības, grūtības, vai arī debesīs, tā ir cilvēka brīva izvēle. Ja cilvēks izvēlas kalpot un sekot Dievam tad viņš nonāk debesīs jeb paradīzē, bet ja izvēlas cilvēks dzīvot pasaulīgu dzīvi-ellē jeb pazušanā.
…