U.Eko slavenais semiotiķis, viduslaiku pētnieks. Cilvēks, kas, I.Šuvajeva vārdiem, spēlējas ar postmodernismu. Un savā vēlmē spēlēties ar to Eko sevi dubulti apliecina kā patiesāko postmodernisma “bērnu”. Viņš grib spēlēties un spēlējas. Tāds tādu rada. Šīs spēles rezultātus visskaidrāk atspoguļo divi no viņa agrāk latviešu valodā tulkotajiem daiļdarbiem – Rozes vārds un Fuko svārsts. Šie darbi ir viņa arēna, kas devusi iespēju pēc sirds patikas izspēlēties gan ar sižetu, gan citātiem, gan simboliem un citiem romāna elementiem. Patiesībā Eko ir vien meistarīgs pēdu jaucējs. Pirmkārt ar to, ka distancējas no darbiem kā autors (un piedēvē to kādai trešajai, ceturtajai, citai personai – Rozes vārdā - ātri vien uzrakstīju ievadu, paņemdams četras kārbiņas, ielikdams tās citu citā un savu stāstu noglabādams pašā viducī: es saku, ka Valē teica, ka Mabijons esot sacījis, ka Adss teicis... , Fuko svārstā ne tik izteikti – Kasaubons+Belbo), otrkārt, viņš piešķir vienam no romāniem nosaukumu bez seguma, bez reālas piesaistes tā sižetam (Rozes vārds). Viņa paša vārdiem - doma par nosaukumu “Rozes vārds” man iešāvās prātā gluži nejauši un iepatikās, jo rozei kā simboliskam tēlam ir tik daudz nozīmju, īstenībā vairs nav nevienas....tā bija lieliska iespēja sajaukt lasītājam pēdas – vairs nevarēja izvēlēties vienu vienīgo skaidrojumu.... . Lasītājam, no vienas puses, tiek piedāvāti spēles noteikumi, kuriem ir brīva izvēle piekrist vai nē. No otras puses, romāni ir interpretācijai atvērti, demokrātiski un, lai neapvainojas pats Eko un daudzi viņa cienītāji, masu kultūrai lieliski atbilstošs produkts. G.Bereļa vārdiem –Dažs samierināsies ar Fuko svārsta detektīvintrigu, cits aizrautīgi dzīvos līdzi ezoterisma vēstures komiksam, vēl citam īpašu gandarījumu sagādās maldīšanās rizomas citātu tīmeklī, kurā uz katra stūra gaida kāds atklājums.
…
