Cilvēka raksturojums nav viennozīmīgs. Būtu grūti atrast divas vienādas vai pat līdzīgas izpratnes par jautājumu, kas ir cilvēks?, t.i., par jautājumu kopu, kas izriet no šī šķietami vienkārša jautājuma. Šī jautājuma uzdošana var radīt pārpratumus un neskaidrības. Tomēr šis ir viens no jautājumiem, kas bieži tiek risināts, bet nedomāju, ka tam jebkad būs iespējama galīgā atbilde – dabas zinātnēs, antropoloģijā, sociālajās zinātnēs un filosofijā.
Kasīrers uzskata, ka cilvēku pasaulei ir raksturīga jauna iezīme, kas to atšķir no citām dzīvības formām. Viņš vērš uzmanību uz simbolu pasauli – specifisku sistēmu, kas cilvēkam pastāv starp receptoru un efektoru sistēmām. Tā ievieš jaunu dimensiju, kur norit ne vien domāšana, bet arī pati cilvēka dzīve. Dzīvnieku pasaule dzīvnieks uz stimulu atbild nekavējoties, atbilde ir tūlītēja un tieša, cilvēks savukārt ar aizkavēšanos – to pastarpina lēns un komplekss domāšanas process. Tas nav viennozīmīgi uztverts kā pozitīvs vai negatīvs jaunieguvums – viedokļi domātāju vidu par šādu jaunieguvumu viedokļi dalās. Kasīrers uzskata, ka „[c]ilvēks ar realitāti vairs netiekas tieši; viņš to nevar saskatīt vaigā. Jo vairāk cilvēks izvērš savas simboliskās darbības, jo tālāk, šķiet atkāpjas realitāte.” Tas atsaucas cilvēka ikdienas dzīvē, jo viņš vairs neaizsniedzas līdz lietām, bet iegrimst mūžīgā sarunā pašam ar sevi, kas ir austa no valodas formām, mākslas tēliem, mītiskiem simboliem un reliģiskiem rituāliem. Cilvēka vairs bez specifiska aprīkojuma neko nespēj saskatīt, lai aplūkotu apkārtējo pasauli, tam ir nepieciešama izsmalcināts instrumentu aprīkojums.
Viens no šādiem cilvēka instrumentārijiem aprīkojumiem ir kultūra, bet vēl viens valoda. Kultūra un simbols rad vienotu kārtību, kultūru kā simbolisko formu kopumu. …