„…Cilvēkdrošības jēdziens parādījās starptautiskajā leksikonā tikai 20.gadsimta beigās. Līdz tam laikam, vairāk nekā trīssimts gadus vispāratzīta un vispārpieņemta koncepcija bija „valsts drošības ideja”. Valstīm bija tiesība, un pat pienākums aizsargāt savu teritoriālo integritāti no ārējiem draudiem, un šajos mērķos pat tika atļauts veikt īpašus pasākumus, bet drošības jēdziens, vismaz starptautiskajā līmenī, nebija izplatīts tālāk par valsts robežām.
Izmaiņas termina „drošība” lietošanā notika 20.gadsimta 90-os gados, kad starptautiskā Kopiena sāka piekrist tam, ka ir svarīgi pieņemt īpašus pasākumus ne tikai valstu, bet arī cilvēku aizsargāšanai no draudiem. Minētie pasākumi bija domāti viņu drošībai pat tajos gadījumos, kad tas bija pretrunā kaut kādas konkrētas valsts vēlmēm. Protams, vārds «drošība» bija arī agrāk plaši pielietots attiecībā uz cilvēkiem, tomēr 90.gados radikālas izmaiņas notika starptautiskajā līmenī.
Divi pārmaiņu aspekti:
1) Nomainījās notikumu veidi, kuri tika uzskatīti par apdraudējumu drošībai.
2) Drošības apsvērumi sāka izplatīties ne tikai uz konfliktiem starp nacionālajām valstīm, bet arī uz notikumiem valsts iekšā…”1.…