Cilvēkam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību – ko persona dara savā brīvajā laikā ir tikai viņa un iesaistīto darīšana. Cilvēkam arī ir tiesības uz vārda brīvību – brīvi iegūt un izplatīt informāciju, ja vien tā nav cieņu aizskaroša. Šīs abas cilvēktiesības ir ļoti nozīmīgas un, it īpaši mūsdienās, ļoti aktuālas. Bet, kas notiek, ja tās pārklājas? Kura no cilvēka tiesībām gūst virsroku? Kas galu galā ir svarīgāk – paturēt cilvēku privāto dzīvi aiz durvīm, vai saglabāt tik svarīgo iespēju cilvēkam brīvi gūt un izplatīt informāciju? Vienas noteiktas koncepcijas diemžēl šajā jautājumā nav, jo katra situācija ir unikāla un to, kas katrā no tām ir svarīgāks – vārda brīvība vai privātās dzīves aizsardzība - nosaka apstākļi un mainīgie. Vai aizskartā persona ir publiska persona vai privātprsona – ja tā ir privātpersona, drīzāk virsroku gūst tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, savukārt publiskai personai, apzinoties savu statusu, ir jārēķinās, ka daži privātās dzīves aspekti var tapt plaši zināmi, kas nebūs pārkāpums, ja tie nav cieņu un goda aizskaroši. Bet šeit arī jārunā par to, vai ziņas par publisko personu, kas nonāk publiskā telpā, atspoguļo šī cilvēka darbību tādā situācijā, kurā tas darbojas, kā privātpersona vai publiskā persona, jo tam ir liela nozīme. Piemēram, ja presē nonāk ziņas par kāda politiķa seksa dzīves niansēm ar sievu, tas ir privātās dzīves aizsardzības tiesību pārkāpums, jo tam nav nekāda sakara ar viņu kā politiķi. Savukārt, ja presē nonāk drošas ziņas par šī politiķa fizisko agresiju pret saviem bērniem, tad šīs informācijas pubicēšana vairs nav skaidrs pārkākums, jo tā liek vēlētājiem apšaubīt attiecīgā poltiķa piemērotību valsts pārvaldes sistēmā, lēmumu pieņemšanā un spriešanā. Tātad nedz privātās dzīves aizsardzība, nedz vārda brīvība nav absolūta. Jautājums viennozīmīgi ir neviennozīmīgs un sarežģīts. Šajā darbā centīšos noskaidrot, kura no šīm tiesībām tomēr ņem virsroku un kāpēc. Vēl apskatīšu konkrētus gadījumus, kad šīs tiesības ir nostādītas vienas pret otru tiesā. …