Jaspers, reflektējot par cilvēka izcelsmi, to tiecas saistīt ar Dievišķu spēku, ar Dievišķo radīšanas aktu. Cilvēks nav pats sev radītājs, taču viņš neizbēgami tiecas pēc augstāka piepildījuma, tādējādi arī reizē apzinoties savu niecīgumu. Cilvēka eksistence pasaulē ir izzināma un vērtējama, viņš šajā ziņā parādās kā kaut kas patiešām notiekošs un pamatojams, tomēr, Jaspers uzskata, ka vien vēl neļauj apzināt to pilnību, kas piemīt indivīdam, viņa cilvēkbūtmi, brīvību un saistību ar augstāko, ar Dievu.
Karls Jaspers tiecas risināt mūžīgo, neatrisināmo jautājumu par to, kā cilvēks izjūt nepieciešamību pēc Dieva klātbūtnes un vadības, kā viņš to piedzīvo un kāda ir tās nestā nozīme šī indivīda dzīvē. Jau no izseniem laikiem cilvēki ir tiekušies reducēt sev neizprotamus notikumus uz augstāku spēku ietekmi. Cilvēki meklējuši to aizsardzībā patvērumu, lūguši pēc padomiem vai arī uz tiem novirzījuši nelaimju kā sodu izcelsmi. Cilvēkiem pasaulē, kas ir brīžiem neizprotama un neticami mainīga ir nepieciešams nemainīgs, stabils un drošs atbalsta punkts, kas laika gaitā guvis gan elku dievu, gan politeisma, gan monoteisma aprises. …