Ir agrs pirmdienas rīts un diena šķiet tik pasakaini iesākusies. Saule spraucas cauri aizkariem un apžilbina acis, ir silti un omulīgi zem biezās segas, un aiz loga vizuļo pa nakti sasnigušais sniegs. Liekas, priekšā burvīga diena un nedēļa, mēnesis, gads.. Tomēr vienmēr, lai cik labi viss iesācies, vienā brīdī šķiet nekam vairs nav jēgas. Kaut kas vai kāds to būrvību vienmēr sabojā, dažkārt, un laikam visbiežāk, jau pie vainas esmu es pats. Savas emocijas, izjūtas, tas, kā uztveram apkārtējos, viņu rīcību un pasauli.
Šādu brīdi ir piedzīvojis ikviens, gan jauns, gan vecs, un uzdod sev jautājumu – nu kāda, pie velna, tad jēga? Kāda jēga dzīvot, priecāties, smaidīt; kas to jēgu sniedz un kā to iegūt? Vai to maz ir nepieciešams saprast un atrast? …