Romānā „Cilvēka bērns” bija dažādi skaisti gan domu, gan dabas apraksti. Man ļoti patika cilvēku raksturojumi, kas viltīgi slēpti zēna domās un piesaistīja arī rakstnieka valoda.
Jānis Streičs teicis, ka „Bonifācijs Pāvulāns, šī romāna galvenais varonis, ir pats Jānis Klīdzējs, bērnībā saukts par Joņuku, un viss, kas ar viņu un apkārt viņam īstenībā ir noticis ar Jāni Klīdzēju bērnībā. Arī kvēlā mīlestība uz lielo skaisto kaimiņu meiteni Brigitu. Es viņu redzēju dzīvē, šīs varones prototipu, tagad jau sīku, vārgu večiņu. Viss, kas te aprakstīts, notika sensenos laikos, kaut gan tos tik senus dara ne gadi, bet lielie notikumi un pārvērtības, kas skārušas gan autoru, gan Latviju, gan visus mūs”. Jāņa Klīdzēja romāns „Cilvēka bērns” ieguvis plašu atzinību un daudzi to atceras jo Jānis Streičs 1991. gadā ekranizējis tāda paša nosaukuma filmu.
Šis romāns veltīts Latgales ļaudīm tāpat kā daudzi citi Jāņa Klīdzēja darbi, piemēram, romāns „Sniegi”. Cilvēki Latgalē ir tādi paši kā citi latvieši, bet pats rakstnieks ir latgalietis un to pierāda viņa darbi. Uzzinot par šādu grāmatu, manu uzmanību piesaistīja tās nosaukums. Ikdienā mēs nelietojam šādu apzīmējumu, bet kādēļ rakstnieks to izvēlējies? Tas atklājās romāna beigu daļā. Cilvēka bērns, kā šajā romānā ir nosaukts galvenais varonis Bonifācijs, satiek pieaugušo muzikantu vārdā Izidors Akmins. Muzikants Bonifācijam atklāj, ka labi zina, ko nozīmē būt cilvēka bērnam. Patiesībā to zina ikkatrs cilvēks, bet neaizdomājas tik tālu. Izidors stāsta savas domas par Bonifāciju – viņa dvēsele ir tā, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes un tas nozīmē, ka zēnam nav sausa dvēsele, un dzīve ir krāsaina kā varavīksne. Izidors cilvēka dzīvi salīdzina arī ar dzīvnieku ikdienu: „Redzi, Boņ, ja tu būtu, tā pasacīt govs bērns, tev dzīvē būtu vieglāk – tu gremotu zāli, dotu pienu un tas viss.. JA tu būtu zirga bērns arī tad tev būtu vieglāk. Kad tu izaugtu liels , rautu savu saimnieku pa kāzām un nemaz nedomātu, vai tie, kas sēž tavā linejkā smejas vai raud. Ja tu būtu cūkas bērns, tev pat nevajadzētu paskatīties uz augšu, vai tur spīd saule vai mirdz zvaigznes naktī, vai arī lietus ir pakāris varavīksni pār mežiem un ezeriem. Tu tikai raktu savu saknīti no zemes, un, kad vēders būtu pilns, tu to pakasītu ar kāju un tad atgultos, kur vairāk dubļu un slapjuma... Tā tas būtu...” Ar to, manuprāt, Izidors vēlējās pateikt, ka cilvēkbērna liktenis un dzīve ir sarežģīta.
…
