Liela, pat loti liela nozīme šeit ir valsts politikai un ekonomikai, jo ja ņemam par piemēru šī brīža situāciju, tā nebūt nav labvēlīga mūžizglītības īstenošanai, jo valsts apmaksāta pieaugušo izglītība pārsvarā ir paredzēta bezdarbniekiem, kuriem atkal trūkst šīs motivācijas mācīties un sākas neapzināts „riņķa dancis”, jo to ko viens piedāvā, otrs nemaz negrib, bet tie, kuri, savukārt gribētu mācīties, nevar to atļauties, jo strādājošam cilvēkam, netiek piedāvāti bezmaksas kusi. Tieši tāpat mācīšanos ietekmē valsts ekonomika, jo viņa ir zemāka, jo mazāk darba piedāvājumu ir pieejami un zemākas algas tiek maksātas, zemāks ir iedzīvotāju materiālais līmenis un zemākas prasības. Un atkal apburtais loks – vecāki aizbrauc strādāt uz citām zemēm, bērni, lielākā vairākumā, paliek bez vecāku uzmanības un bērniem pazūd šis drošais pamats, kas ir tik ļoti nepieciešams personības tālākai attīstībai. Vai arī vecāki strādā divās vai vairāk darba vietās un nespēj veltīt bērnam pietiekami daudz uzmanības, nespēj iesaistīt bērnu pulciņos, bērns aug vientuļš un izklaidējas kā pats māk. Neapgāžama nozīme ir apkārtējās sabiedrības, kurā bērns atrodas, ietekmei. Ja vienaudži būs zināt griboši, viņi arī attīstīsies un turpinās to darīt arī tad, ja vecāki to nespēj.
Mans secinājums – ir lietas, kuras mēs varam mainīt paši un tās ir savu bērnu audzināšana par drošiem, pašpārliecinātiem, zināt gribošiem un atbildīgiem par savu rīcību cilvēkiem, ieliekot ne tikai materiālu pamatu, bet sirds siltumu un mīļumu audzināšanā, un varbūt pienāks brīdis, kad valdībā sēdēs šādi gudri, ar labi attīstītu intelektu un atbildības sajūtu cilvēki, kuri būs spējīgi mainīt attieksmi valstiskā līmenī pret ģimenes vērtību un izglītības nozīmi un pieejamību. Jo pašreiz šī nozīme ir tikai izdotās grāmatās un bukletos, bet dzīvē ir pavisam savādāk. Reti kurš cilvēks saprot, ka „mūžizglītība ir svarīgs līdzeklis kā kontrolēt savu nākotni profesionālā un personiskā ziņā” (LU akadēmiskais apgāds, 2005.g.).
…
