Pats būtiskākais, ko Grunigs ir izdarījis ir tas, ka pievērsis uzņēmumu uzmanību simetriskās komunikācijas priekšrocībām un pavērsis sabiedrisko attiecību stratēģiju dialogu virzienā, panākot to, ka ietekmīgi uzņēmumi saprot sabiedrības nozīmīgumu un respektē to.
Apskatot gan teorijā teikto un empīriskos piemērus, kur gan uzņēmums, gan aģentūras izteikušas savu pieredzi un praksi ar šiem četriem modeļiem, var secināt, ka, pirmkārt, ir aģentūras, kuras nezin, kas ir četri SA modeļi un it kā balsta savu stratēģiju uz citiem paņēmieniem, taču nevēlas minēt uz kādiem. Otrkārt, praksē visbiežāk tiek pielietots visu modeļu kopums vai arī tiek variēts ar modeļiem, visu nosaka auditorija, kas ir ļoti svarīga SA darbībā un to, kādi ir paša uzņēmuma vai aģentūras mērķi, tāpat arī situācija. Taču visbiežāk tiek izmantots trešais modelis, jo ne vienmēr vienvirziena un dziļi argumentēta informācija panāk gribēto. Treškārt, ir lietas, kas praksē sakrīt ar teoriju un nesakrīt, jo SA vidē notiek pārmaiņas, mainās arī sabiedrība, līdz ar to arī pati auditorija.
Lai arī esejā runa ir tikai par četriem modeļiem, grūti nepieminēt to, ka Grunigs, saprotot to, ka reālajā dzīvē un sabiedrisko attiecību praksē notiek pārmaiņas un netiek izmantots kāds konkrēts modelis, viņš ir izstrādājis piekto modeli – Excellence, kas ir viņu iepriekšējo modeļu kompromiss, kurā sakļaujas simetriskās ambīcijas ar simetrisko komunikāciju, neizslēdzot asimetrisku sazināšanās iespēju. Excellence modelis atšķiras no iepriekšējā simetriskā modeļa ar to, ka pieļauj savstarpēji ietekmējošu informāciju, dažādas komunikatīvās aktivitātes, piemēram, pārliecināšanas kampaņas un padomdevēju grupas. Pēdējais modelis pieprasa arī fundamentālākas zināšanas no PR jomā strādājošiem ne tikai komunikācijas un mediju zinātnē, bet arī vadības stratēģijā, pētniecības metodikā, sarunu tehnikā, konfliktu risināšanā un pārliecināšanā. Tātad tiek pieprasītas arī asimetriskās komunikācijas iemaņas.
…