Ir pirmā pavasara diena, ārā čivina putni, kaut zemi vēl pārklāj baltā sniega villaine. Sniegs vēl nav nokusis un siltās pavasara dienas kavējas. Vēl joprojām vakaros, skatoties pa logu, var redzēt, ka aiz kaimiņu rūtīm zaigo svecīšu liesmas. Un Ulrika ir iegrimusi atmiņās. Viņa sēž pie kamīna un ada vestīti savai mazmeitai. Taču viņas prātu pārņem kas vairāk nekā tikai atmiņas. Šīs atmiņas ir viņas dzīve. Dzīve, kas ir bijusi reizēm grūta, un reizēm tik viegla kā pūciņas.
Nesen iestājās Jaunais gads, un kā jau katru gadu, kopā ar šiem svētkiem nāk jauni solījumi un notikumi. Tieši tāpat ir arī ar Jauno 2050. gadu. Visi viens otram novēl laimi, mīlestību un saticību. Cilvēki ir tik draudzīgi, vienmēr cenšas izpalīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams. Grūti tam visam noticēt, taču tā ir. Šis bija pirmais Jaunais gads, kad Ulrika nedevās kopā ar savu ģimeni uz pilsētas laukumu, lai vērotu ikgadējo svētku uguņošanu, bet palika meitas dzīvoklī. Viņa ar katru gadu jūtas vārgāka un vārgāka. Viņa pat reti iziet ārā, lai uzelpotu svaigu gaisu, jo kājas ar vairs neklausa, kā nekā viņai vasarā būs 79 gadi. Taču katru dienu, katru notikumu viņa atceras tā, it kā tas būtu bijis vakar. Viņa atceras barikāžu laikus, kas notika 1991. gada janvārī, iespējams, tāpēc, ka arī viņa tajos piedalījās kopā ar savu māti un tēvu. …