Tējas vietā- šņabis, maizes- bubļiki
Lielākā daļa sabiedrības izveidotie stereotipi par Austrumeiropas valsti Baltkrieviju, varētu pat teikt- atbilst patiesībai. Tā tik tiešam atspoguļo sevī vēl joprojām vecos, padomju laikus, biezos makus, kas tādi ir ne jau valsts labklājības un sociālo rādītāju, bet gan valūtas kursa dēļ, kurš ir 3000 rubļu pret mazāk kā dolāru, kālab iepirkšanās mums- letiņiem- sagādāja reizēm diskomfortu un dažu labu asu acu skatienu no tantēm, kuras mūsu dēļ stāvēja rindā ilgāk nekā vajadzētu. Līdz Baltkrievijai- kā līdz Liepājai un atpakaļ. Šī ir viena no retajām valstīm, uz kuru dodoties, ir vajadzīga vīza. Tā kā šo dokumentu kārtošanu mēs veicām tūrisma aģentūrā nevis vēstniecībā, nekādas problēmas tas nesagādāja, savukārt, Liāna un Jānis, kas bija mana un drauga ceļabiedri, trīs reizes stāvēja vēstniecības garajā rindā, jo atbildīgās personas, kas izsniedz vīzas, neapmierināja tad ceļojuma iemesls (galamērķis bija mana drauga lauku māja), tad anketas aizpildīšana ar rakstītajiem nevis drukātajiem burtiem, tad vēl kaut kas. Pieminēšu, ka cenu atšķirība starp dokumentu nokārtošanu vēstniecībā un tūrisma aģentūrā ir kādi desmit lati. No Latvijas izbraucām piektdienas naktī, jo nākamajā dienā gribējām apmeklēt viena paziņas ieteiktu Minskas klubu. Braucām ar automašīnu, kas bija diezgan liela un komfortabla. Ceļš ilga apmēram sešas stundas, ieskaitot pīppauzes, tualetes apmeklējumus un benzīna uzpildīšanu. Pilna bāka netika lieta baumu dēļ, ka benzīns Baltkrievijā ir uz pusi lētāks. Mans draugs Vitālijs par to nebija īsti pārliecināts, jo savos laukos nebija bijis kādus gadus sešus. Mani diezgan pārsteidza ātrā nonākšana galamērķī, jo Baltkrievija ir liela valsts. Tā robežojas ar Latviju, bet uz vietu, kur mums vajadzēja nonākt, izdevīgāk bija braukt caur Lietuvu. Dažādais reljefs, kārtību sargi un pieturvietu būdiņas …
