Taču cīņas ētika nebija vienīgais faktors, kas noteica bruņinieka pieturēšanos specifiskai bruņniecības vērtību sistēmai, kā arī tā nebija vienīgā sfēra, kurā izpaudās aristokrātijas tieksme pēc drošsirdības un tās manifestācijas. Kaut arī mazāka, tomēr būtiska nozīme bija arī palīgrīkiem, kas nodrošināja veiksmīgu varonības un bezbailības izpausmi, tātad, liela vērtība bija arī apbruņojumam un ieroču kultam.
Jāatceras, ka bruņinieku dzīve nebija tikai kaujas, turnīri un slava. Miera laikā dzīve pilī ritēja ļoti gausi. Bruņinieki nodevās ieroču vingrinājumiem, nodarbojās ar saimniecību un pārvaldes lietām, medīja vai spēlēja dambreti. Interesantāk dzīve ritēja lielo augstmaņu un karaļu galmos, tādēļ daudzi bruņinieki vismaz kādu laiku centās uzturēties tur. Viņu pilis bija plašākas un tajās varēja sarīkot turnīrus – divu vai vairāku bruņinieku cīņas skatītāju klātbūtnē.
Kopumā mēs varam secināt, ka bruņniecība viduslaikos bija kļuvusi par īpašu kārtu. Tikai dižciltīgie, kuru rīcībā bija lieli zemes īpašumi un kuru labā strādāja zemnieki, varēja tik pamatīgi apbruņoties. Piederību pie bruņinieku kārtas apliecināja ģerbonis. To spilgtās krāsās attēloja uz vairogiem, lai bruņinieki kaujas karstumā varētu viens otru atpazīt. Ģerbonis tika mantots no paaudzes uz paaudzi, un tas bija katras dzimtas lepnums. Būt par bruņinieku prasīja noteiktu sabiedrisko stāvokli, kā arī vēl noteiktas īpašības un prasmes.
…
