Karavīru apbruņojums viduslaiku gaitā arvien uzlabojās, tādēļ pakāpeniski mainījās arī karošanas paņēmieni. Sākotnēji, karaspēka pamatu veidoja zemnieku zemessardze, kam nebija ne labu ieroču, ne karam piemērotu zirgu. Nereti viņiem nācās cīnīties ar cirvjiem, vālēm un dunčiem.
Tikai dižciltīgie, kuru rīcībā bija lieli zemes īpašumi un kuru labā strādāja zemnieki, varēja pamatīgi apbruņoties.
Kopš 11.gs. Rietumeiropas zemju valdnieki atsevišķu apgabalu pārvaldīšanu un piļu aizsardzību uzdeva ministeriāļiem- saviem tuvākajiem kalpiem, tā šie ļaudis ieguva labus amatus, lielu naudu. Ar laiku izzuda atšķirība starp dižciltīgajiem un ministeriāļiem. Abiem bija jādodas karā. Ap 12.gs izveidojās bruņinieku kārta, kurā ietilpa visi dižciltīgie- no karaļa līdz ministeriāļiem, ar laiku par bruņiniekiem varēja kļut, kas gribēja, neatkarīgi no izcelšanās.
Viduslaiki ir bruņniecības rašanās laiks, ar ko saistīta pirmā laicīgā māksla (pirmkārt dzeja un mūzika). Rodas sievietes kults - līdz ar bruņniecības romāniem sieviete tiek pacelta augstā pjedestālā. Pie bruņniecības pieder visi tie, kam aicinājums un mērķis ir karošana. Principā var teikt, ka bruņinieki ir viduslaiku simbols, eksistē arī īpaša bruņinieku ētika. Bruņniecība simbolizē dzīves uzvaru pār nāvi; bruņinieki pie saviem ieročiem nodod zvērestu, bet vēlāk arī baznīca tiem dod savu svētību. Bruņinieki dalās īstajos un bruņu kalpos, pie kam tikai īstajiem bruņiniekiem ir tiesības nēsāt zelta piešus un sarkanu apmetni.
…
