Brīvības cīņas

Latvijas valsts aizsardzība radija vislielākas problēmas Pagaidu valdībai. Saskaņā ar Kompjeņas pamieru noteikumiem Vācija bija aņēmusies aizsargāt robežu ar Padomju Krieviju pret boļševiku uzrukumiem. Taču revolūcija un sakāve karā bija atstājusi smagas sekas vācu armijā.Tās kareivji nevēlējas liet savas asinis citas valst labad ,un tādēļ arī viņi centas ātrak nokļūt mājas, savu darbu viņi veica arīpavirsi un neuzmanīgi. Tādēļ pagaidu valdība 6. decembrī nodibināja Apsardzības (kara) ministriju ar J. Zālīti priekšgalā, kuras uzdevums bija izveidot Latvijas bruņotos spēkus, kas spētu aizsargāt valsti. 17. decembrī valdība noslēdza līgumu ar Vācijas sūtni A. Vinningu par aizsardzības vienību formēšanu, jo ieroči un vara joprojām vēl bija vācu armijas rokās. Vācieši absolija dot bruņojumu tikai ar vienu noteikumu, ka bruņotajos spēkos ir jāiekļauj arī baltvācu (Landesvērs) un ,kamēr nav naitrala komandiera ,par virspavelnieku jaieceļ vācu ģenerālis Ridigers fon der Golcs. Tādejādi vācieši cerēja saglabāt savu ietekmi Latvijā. Taču vācu zemessargus apgadāja labi, bet latviesu vienībām ieroči bija jāiegūst aplinkus. Latviešu karaspēki pirka ieročus no vācu karavīriem. Neraugoties uz to, tika izveidotas pirmās trīs brīvprātīgo roas.…