Tomēr viss vēl ar to nebeidzās, jo no Vācijas ieradās un Jelgavā sāka veidot karaspēku Virspavēlnieks Pāvels Bermonts – Avalovs. Karaspēks, ko viņš vadīja, saucās Rietumkrievijas armija, kas sastāvēja no bijušajiem krievu kara gūstekņiem un vāciešiem. Viņu mērķis bija karot pret boļševikiem Krievijā, bet „pa ceļam” viņi gribēja arī ieņemt Rīgu. Bermonta karaspēks iebruka Rīgā 1919. gada oktobrī, bet 11. novembrī tika sakauti un un līdz gada beigām tika padzīti. 1920. gada janvārī cīņas pārvietojās uz Latgali, bet Ulmaņa valdībai kopā ar Polijas atbalstu izdevās panākt to, ka P. Stučkas valdība atstāja Rēzekni. 1920. gada 1. februārī pārtrauca karadarbību un sāka miera sarunas ar Krieviju.
Šie divi gadi tomēr ir raksturojami kā juku laiki. Jo nav noteiktības, tauta nav informēta, bet politikā norisinās tādas sarunas un konflikti, kuras vienkāršai tautai nevar saprast, tādēļ ir neuzticība šīm vairākajām valdībām. Brīvības cīņu rezultātā miera sarunas ilga no februāra līdz pat augustam. Un tomēr gribētais tika sasniegts – Krievija atzina Latvijas neatkarību. Kā arī citas Eiropas valstis pamatojoties uz šo līgumu atzina Latvijas neatkarību 1921. gadā. Kā jau teica krievu filozofs, mums ir jācīnās par savu valsti, lai mēs dabūtu brīvību, neskatoties uz juku laikiem. Mums jācīnās!
…