Brīvības, atbildības un patstāvības principi mūsdienu audzināšanā

Mūsdienās viena no lielākajām problēmām ir bērna pareiza audzināšana. Šī tēma ar katru dienu paliek arvien aktuālāka. Neskatoties uz to, ka plaši pieejami dažādi literatūras un saziņas līdzekļi, grūti izvēlēties pareizākos audzināšanas padomus attiecībā pret saviem bērniem. Sākotnēji bērna audzināšanā liela nozīme ir ģimenei, pēc tam arī skolai un sabiedrībai. Galvenais, lai spētu bērnā veidot nepieciešamās īpašības, ir vajadzīga laba saskarsme, cieņa un uzticība. Nav mazsvarīgi ievērot arī Ž.Ž.Ruso sacīto, ka “audzināšanā ir jāgādā, lai audzēknis nenonāk sabiedrības sliktākajā ietekmē [1.,133.].” Svarīgi neuzspiest savu viedokli, jo bērnam jāmācās no savas pieredzes, tādēļ audzināšanai jāpielāgojas bērna attīstībai.
Visi daudz maz tiek pakļauti sabiedrības gribai un, ja šī griba sakrīt ar savu iekšējo gribu, tad līdz ar to tiek nodrošināta arī sava brīvība. Salīdzinot ar padomju laika izprasto brīvību, kas ir bijusi ierobežota, pakļauta dažādām noteiktām normām un disciplīnai, mūsdienās valda “lielā brīvība”, kas novedusi pie visatļautības. Līdz ar to arī skolās tā ir liela problēma skolotājiem. Skolotāju attieksme pret šiem disciplīnas pārkāpumiem nosaka arī viņu attieksmi pret stundas vadības stilu un pašiem skolniekiem.
Viens no galvenajiem nosacījumiem - uzticēties vai neuzticēties bērnam.
Pēc Ē.H.Ēriksona attīstības psiholoģijas modeļa izriet, ka “šī uzticēšanās bērnam vieš turpmāk attīstīt ticamību sevī un apkārtējos [3.,131.].” Lai jaunietis spētu būt patstāvīgs un brīvs, viņam jānopelna šī uzticēšanās no vecāku puses.…