Daba, kas ir mums visapkārt, ir ļoti dažāda un daudzveidīga. Cilvēks apdzīvo gandrīz visu pasauli, izņemot tos rajonus, kuri klimatisku vai ģeogrāfisku apstākļu dēļ nav piemēroti dzīvošanai. Šīs cilvēka un dabas attiecības pat varētu dēvēt par sava veida „simbiozi”, jo cilvēks izmanto visus dabas piedāvātos resursus, bet pareizi tos izmantojot un saudzējot apkārtni mēs arī palīdzam dabai (mežu retināšana, ugunsgrēku ierobežošana u.c.) Tā tam vismaz vajadzētu būt, ka cilvēks palīdz dabai, bet tā kā cilvēku skaits pasaulē pieaug, pieaug arī to vajadzības un nepieciešamība pēc vēl lielākiem resursiem. Kā cilvēka izšķērdīgā rīcība ar dabas resursiem ietekmē pašu pasauli? Vai cilvēks apzinās, ka ar savu rīcību spēj pasauli novest līdz lielām katastrofām? Daļa to apzinās un daļa diemžēl nē.
Pasaulē pirmos pasākumus dabas aizsardzībā veica 19. g.s. vidū Rietumeiropā un ASV. Sākotnēji iezīmējās divi galvenie virzieni. Pirmais – unikālu, zinātniskā, estētiskā vai kultūrvēsturiskā ziņā nozīmīgu teritoriju, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu izdalīšana; otrais – racionāla dabas resursu izmantošana un saglabāšana. 20. gadsimtā, sakarā ar intensīvu cilvēka saimniecisko darbību, dabu un cilvēka tuvāko apkārtni piesārņoja ar dažādām kaitīgām vielām un fizikāliem faktoriem (radioaktivitāti, elektromagnētisko starojumu, troksni u. c.), tas lika vairāk pievērsties dabā notiekošajam.1 Plašaki dabas aizsardzības jautājumi parādās 20. gadsimta 50. – 60. gados un 1961. gadā tiek nodibināts Pasaules Dabas Fonds (WWF), kas pasaulē izraisa arī plašas asociācijas ar dabas aizsardzību kopumā.…
