Blitzkrieg – cēloņi, uzbrukuma plāna un kareivju apmācības raksturojums

Nacistiskās Vācijas armija Otrajā pasaules karā spēja ļoti ātri veikt uzbrukumus un demobilizēt gan Polijas armiju 1939. gada septembrī, gan Francijas armiju 1940. gada maijā, gan Padomju savienības armiju 1941. gadā. Tas viņiem izdevās augstās manevrētspējas dēļ, izmantojot “Blitzkrieg” (no vācu val. “zibens karš”) kara taktiku, kas paredzēja ienaidnieka frontes pārraušanu tās vājākajā punktā un nepārtrauktu, ātru virzību dziļāk ienaidnieka teritorijā. Lai gan šī taktika izklausās pēc vienkārša plāna, ir diez gan daudz faktoru, kam jāpievērš uzmanība šīs taktikas lietošanas iespēju izvērtēšanā.
Pirmkārt, jārēķinās ar to, ka nacistiskās Vācijas armijai bija ļoti ierobežots resursu daudzums. 1919. gadā parakstītais Versaļas miera līgums paredzēja, ka Vācijas armijas personāla skaits nedrīkst pārsniegt 100 000 cilvēku, kas nozīmēja, ka Vācijai bija niecīga armija, salīdzinot, piemēram, ar Franciju, kuras armijā tajā laikā dienēja aptuveni 850 000 cilvēku. Tas nozīmēja, ka Vācijai vienkārši nepietiktu personāla ilgstošam karam, tāpēc bija jāmeklē veids, kā karu uzvarēt ātri un ar maziem zaudējumiem. Manuprāt, jāņem vērā arī tas, ka vāciešiem bija jāizdomā jauni veidi, kā trenēties, jo Versaļas miera līgums paredzēja arī dažādus karavīru sagatavošanas ierobežojumus.…