Viens no maniem iemīļotākajiem latviešu rakstniekiem ir Rūdolfs Blaumanis, jo, kaut gan Blaumanis ir dzīvojis 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, viņa darbi ir labi saprotami, aktuāli un interesanti vēl mūsdienās. Jau agrā bērnībā man ļoti patika Blaumaņa „Velniņi”. Es varēju šo grāmatu lasīt simtiem reižu. Vēlāk, mācoties skolā, sastapos daudziem citiem Blaumaņa darbiem. Tie bija daudz nopietnāki un ar drūmām beigām, taču man šie darbi patika, jo no tiem tik daudz ko var mācīties.
Viena no visvairāk aprakstītajām problēmām Blaumaņa darbos ir dzeršana. Viņš šausmīgi neieredzēja piedzērušos cilvēkus, tāpēc centās attēlot savos stāstos to, pie kā noved alkohols – izpostītas dzīves. Otra visvairāk aprakstītā problēma ir cilvēka rakstura sliktās īpašības. It sevišķi egoisms, skaudība, mantkāre, nenovīdība, nespēja piekāpties, uzklausīt citus. Blaumanis savos darbos parāda, cik veikli cilvēks varētu mainīt savu likteni, taču to nedara, jo pietrūkst drosmes, gribasspēka un motivācijas. Vai nu cilvēka raksturs ir pārāk gļēvs, lai izmainītu dzīvi, vai arī tas ir pārāk spēcīgs, lai piekāptos un atzītu, ka ir pieļauta kļūda. Vēl Blaumanis savā daiļradē apskata „pazudušā dēla” problēmu, kura ir ļoti aktuāla arī 21.gadsimtā.…