IEVADS.
Es izmantoju Normana Deivisa darbu Eiropa: VēstureKas sarakstīts visai naratīvā valodā, iespējams ka tāpēc, ka Deiviss nebija vien britu vēsturnieks bet ar’;i rakstnieks. Kritizēts ļoti, ka uzsver
Pirmkārt pievērsīšos nedaudz vispārējam, starptautiskajam stāvoklim pirms vācijas apvienošanās un vācijas noskaņojumam un stāvoklim šajā laikā. Kāļoti nozīmīgu notikumu minēšu Brelīnes kongressu 1878. g. Un visbeidzot pievērsīšos Bismarka līgumiem un no tiem izrietošjām konsekvenēm.
IZTIRZĀJUMS
19. GADSIMTA VĒLĀ Vācijas impērija jutās visvairāk apkrāpta kā jebkad visā savā pastāvēšanas vēsturē. Daudzos veidos tā gan bija 19. gadsimta valsts modelis – moderna, nacionāla un stipra, bet politiskā justifikācija nāca tikai 1871 gadā un rezultātā, Vācijas koloniālās pretenzijas nesasniedza tādas proporcijas, ko Vācijas lepnums jutās pelnījis. Deiviss gan uzskata, ka vācijas iedomātā apdalītība bija vairāk iedomāta, jo viņas ekonomiskā iekļaušanās Aeiropas kaimiņu reģionos bija pat reāli lilāka kā tas būtu bijis koloniju jautājumā un kā Deiviss uzsver, jau tā dziļi iesakņojušās Vācijas psiholoģiskās problēmas tikai kāpa dziļumā, tāpēc ķeizars un viņa galms neredzēja mieru, ka atslēgu uz Vācijas mūžīgu dominanti uz eiropas ekonomiskās uz politiskās skatuves.
Starptautiskās attiersības savā būtībā palika diezgan stabilas. Eiropā turpināja dominēt 5 lielie spēki, kari, kas izcēļās bija limitēti gan laikā gan lokāli. Bija reģionāli konflikti gan Itālijā, Vācijā gan Blkānos, kā arī dažādi koloniāli kali uz jūrām. Bet nu nekas no ta nebija salīdzināms ar napaleona iekarojumiem, un , protams ar 1. pasaules karu., kas sākās jau 20 gadsimtā. Tomēr bija divas ievērojamas problēmas, kas traucēja starptautisko kārtību. Viens bija A jautājums, un otrs Vācijas un Francijas konflikts.
…
