Bērnu un vecāku attiecību atspoguļojums latviešu folklorā

Dīvaini ir ģenētikas lēcieni pāri vienai paaudzei, kas nosaka mazbērnu un vecvecāku jo tuvās saites un mīļās attiecības. Tēvs un māte ir pārāk aizņemti, viņi varbūt reizēm nav sapratuši, ka nesteidzoties var izdarīt daudz vairāk un pamatīgāk. Bet gan jau arī viņi to sapratīs, kad audzinās savus mazbērnus.
Agrāk nebija iedomājama ģimene, kurā būtu tikai divas paaudzes. Tas nebija arī ekonomiski un fiziski iespējams, tāpēc arī bija spēcīgi cilvēki – darba, vecāku gādības un vecvecāku padoma izaudzināti. Ģimene ir kā vienas rokas pirksti – visi kopā cieši savilkti – spēcīga dūre, kas triecas cauri laikam un telpai, lai piepildītu šo laiku un tautu ar darbu, kurš tai šobrīd vajadzīgs visvairāk. Katrs pirksts savā vietā, katram savs darbs. Paskatīsim, kā tas ir pat bērnu skaitāmpantā:
Īkšķis – vectētiņš, utubunga, resnais,
rādītājs – vecmāmiņa, podlaiža, krējumlaiža, laižuks,
garais – garais Ansis, Indriķis, Sīmanis, garā Mārdža, Dižjēcis,
zeltnesis – zelta rinķis, sidrabkalējs, zeltiņš,
mazais – mazais bērniņš, enģelītis, kriksītis, tievulītis, pīpiņš, pikusītis, rupucītis.
Cik mazajam pirkstiņam daudz vārdu – jo mīļāks kāds bērniņš, jo vairāk tam vārdiņu.
Dzīvojot kopā visām trim paaudzēm, reizēm pat četrām paaudzēm, bērnos tika audzināta cieņa pret dzīvību, cieņa pret nodzīvoto mūžu (skat. 1. pielikumu).
Ja mēs kaut pavirši apskatām mūsu literatūras un kultūras celmlaužu biogrāfijas, tad sastopamies tieši ar šīs trešās paaudzes labvēlīgo ietekmi uz mazajiem cilvēkiem, uz viņu personības izveidi, pašcieņas un pašvērtības apzināšanos jau agrā bērnībā tieši caur darbu, kuru ir ierādījis un atbalstījis kāds no vecākajiem tuviniekiem.
…